2019 - Argentīnas Patagonija

Ievads

Kāpjam rajonā pie El Chalten pilsētiņas, kas atrodas Argentīnas dienvidu puslodē platumu grādos dienvidpola virzienā gandrīz kā Prāga ir ziemeļpola virzienā.

Klimats gan te ir vējains un mainīgs, bet novembris šeit ir pavasara mēnesis.

Šis ir rajons, kurā atrodas slavenās Fitz Roy un Cerro Torres smailes, bet tajās kāpt mums nepietiek tehnisko iemaņu.

Attiecīgi iesim pārgājienos no pilsētiņas, kāpjot vieglākās virsotnēs, tādās kā Cerro Solo vai Gorra Blanca un mošk izejot kādu apli.

El Chalten būs bāze, kur atgūties, ieēst gaļu un, dzerot vīnu gaidīt, kad atkal būs feins laiciņš.

Plāns

Ielidojam Buenos Aires 15. novembrī un izlidojam mājup 11.decembrī.

Taksis uz centru no EZE lidostas ir apmēram $25

Ierodamies El Calafate 17.novembrī un atpakaļ uz Buenos Aires lidojam 10. decembrī.

No El Calafate uz El Chalten ir lielais autobuss par $AR800 iet apmēram 3 stundas, bet mēs aizbraucām pa dārgo - ar mikriņu pa $AR2800 turp/ atpakaļ.

Esam sezonas sākumā, tā ka cerams vietas, kur palikt El Chalten, būs. Uz pirmām pāris dienām ir norezervēts ROOM1 no AirBnB.

Izskatās, ka var uz vietas nopirkt gāzi un noīrēt inventāru - piemēram sniegkurpes .

Inventāra saraksts

Sančo

Grupas inv.:

• Prīmuss MSR windburner
• Virve 60m un 30m
• Ledus skrūves (3)
• Sniega pitoni (2)
• Klinšu kāpšanas kamu un pavadiņu komplekts
• Karabīnes (?)
• Žummārs
• Palīgvirve
• Satelīta telefons
• Kalnu pārtika apmēram 6 dienām

Juris

Grupas inv.:

• Telts
• Ledus skrūves (2)
• Karabīnes(?)
• Žummārs
• Aptieka

Idejas kāpieniem

Reku ir labs apraksts par visu El Chalten rajonu

Pirmais piegājiens varētu būt uz Cerro Solo

Reku maršrutu kartes Cerro Solo

Pa nakti guļam šijā De Agostini teltsvietā blakus Torre lagūnai.

Kāpsim pa Cara Este maršrutu.

Otrais kāpiens varētu būt no Čīles puses - Gorra Blanca

Piedra Del Fraile kempings pēdējā apmetne Rio Electrico ielejā.

Karte

Apraksts kāpienam Gorra Blanca.

Trekinga idejas

4 dienu trekinga aplis: Huemul Vuelta (Vemjul aplis) .

Paseo del Viento (Vēja Pāreja)

Apkārt visam masīvam ir varens 10 dienu aplis Vuelta al Hielo Continental (Kontinentālā ledāja aplis)
Šis Dienvidu kontinentālais ledājs skaitās trešais lielākais pasaulē.

Dienasgrāmata

26. novembris

Šodien izstaigājām kādus 15 kilometrus pa Buenos Aires. Pēc vakardienas izgājieniem jau dažas vietas, tādas kā Rozā Pils un obelisks, bij pazīstamas. Cauri biznesa debesskrāpju rajonam izgājām uz dabas liegumu - paskatīties uz Platas upes ieteku. Redzējām palielu ķirzaku (Juris saka ka metru garu), bet tā iemuka alā, pirms to paspējām nobildēt. Bija uzraksti “nebarot aligatorus” un “uzmanīties no čūskām”, bet nevienu no tām neredzējām. Pusdienās ēdām iekšas (nieres, smadzenes, asinsdesas, zarnas un vēl kaut kādas desas) San Telmo, kas mums diezgan negaršoja, tā ka nākamreiz ēdīsim gaļu. Samainījām žūksni naudas un novērojām, ka dolārs nu jau ir 60 pesos, kaut vakar bija tik 58. Vakar mums mainīt neļāva, jo nebija līdz pases. Paši lai kož pirkstos :) Vispār krīze nav manāma. Ielas ir tīras, mašīnas jaunas un bomži pamaz. Vakarā Juris patstāvīgi izgāja ielās misijā nopirkt paiku un veiksmīgi to arī paveica!
Sančo

27.11.2019.
Šodien dodamies prom no Buenosairesas uz kalniem. Modinātājs uzlikts uz 7.00. Lidmašīna uz El Calafate izlido 10.40, pirms tam tuvējā kafejnīcā ieturam brokastis, pēc tam savācām somas no viesnīcas un noķērām taxi uz ielas, jo viesnīcas meitenes pasūtītais kaut kā ilgi neierodas. Tālāk viss norit diezgan gludi - vietējā lidostā (Aeorparque) viss bez starpgadījumiem, jālido 3 stundas un pēc tam ar autobusu no El Calafate līdz El Chalten vēl 3 stundas (220 km). Lidmašīnā lasām - Sančo ķīniešu zinātnisko fantastisku telefonā, es - vēstures žurnālu. Pie reizes pārbaudu Sančo zināšanas vēsturiskajā testā par mežonīgajiem rietumiem. Braucot uz El Chalten, baudām Patagonijas ainavu. Beidzot redzam pampas un ceļmalā ganās lamas un zirgi. Visu 200 km garumā principā neapdzīvoti plašumi, bet ceļš labs. Uz El Chalten braucam ar mikroautobusu, kura cena abos virzienos abiem ir 5800 A$, kas ir apmēram 100 $. Aprakstos tika minēti 10$ vienā virzienā vienam, mums sanāca 25$, bet pa lēto jau brauc tikai lētie. Ierodoties El Chalten, ātri atrodam savu rezervēto namiņu. Saimniece nav mājās, bet atslēga atstāta durvīs un Sančo iepriekš saņēmis par to instrukcijas telefonā. Nometam somas un ejam iepazīsties ar ciemu. Valda vispārēja tūrisma atmosfēra, viss tam pakārtots.

Ciems atrodas ielejā un visapkārt redzamas skaistas sniegtās virsotnes, tai skaitā arī Solo - viena no tām, kur esam paredzējuši uzkāpt. Iepazīstot ciemu apmeklējam vietu, kas tiek reklamēta kā alus brūzis. Alus sūdīgs, bet vietējais sautējums ar gaļu bija labs. Vēl tiek veikalā iepirkts rums un uzkodas, lai labāk varētu izplānot turpmāko rīcību. Mani neapmierina viņu celtniecības kvalitāte, tāpēc cenšos istabiņā veikt uzlabojumus. Tikmēr Sančo aiziet nopirkt gāzi un iegūt informāciju par maršrutu. Tad jau redzēs, kā vakars beigsies, bet pagaidām viss ir labi.
Juris

28. novembris.
Pamodāmies laicīgi un gājām ēst brokastīs pusceptu omleti. Room 1 īpašnieci tā arī neesam satikuši, bet pie durvīm bija atstāta bļodiņa ar keksiem. Esam puslīdz apguvuši dažādos pilsētiņas kvartālus un gandrīz katra mājele ir tūrisma objekts. Nekādas arhitekturālās kontroles un noteikumu šeit nav - pilnīgi šķības, puspabeigtas dārza mājiņas mijas ar biezām, moderni būvētām ēkām. Internets visur ļoti švaks. Ēdot brokastis nolemjam, ka jādabū māja kur apmesties, kad nāksim atpakaļ no Cerro Solo. Atraduši vietu par apmēram $50/nakts, ejam un uz vietas nokaulējam uz $44. Tad, salikuši somās telti un kāpšanas inventāru, ap 11iem sākam apmēram 9 km ilgo pārgājienu uz Lago Torro tuvumā esošo Agostini apmetni. Pa ceļam ir daudz tautas un sāk apnikt visiem teikt "Hola!"

Apmēram pusceļā sāk līt. Ar mums vienā ātrumā iet viena franču meitene, ar ko sākām runāties. Viņai ausīs ir lieli caurumi un viņa dodas uz ezeru redzēt kalnus, kas šodien, protams, nespīd. Kādu kilometru pirms apmetnes sāka krist slapjš sniegs. Nometnē bija kādas 3 citas teltis un mēs uzslejam savējo - stūrī pie upes. Uzvārām karstu ūdeni un uzkarsējam tušoni ar zirņiem. Ap 14:10, salikuši mantas teltī, diezgan nosaluši sākam durt uz leju. Apmēram pusceļā atgriežas siltums un pēc divām stundām esam lejā, kur momentā liekam slapjās mantas žāvēties uz siltās grīdas. Atpūtušies, mēs dodamies uz Oveja Negra grillētavu, ko jau vakar noskatījām. Ieņemam vienu no pēdējiem brīvajiem galdiņiem un jau drīz pie durvīm tauta gaida rindā. Mēs pasūtam jēru un steiku un pieēdamies kārtīgi par godu ASV Pateicības dienai. Pēcāk vēl nostaigājam līdz autoostai un skatāmies uz Cerro Solo, kas lien ārā no mākoņiem. No šejienes tas izskatās biedējoši stāvs. Mājā dzeram Yerba Mate un nemanot pienāk 11 naktī.
Sancho

29.11.2019.
Šodien mums beidzas īres termiņš Adriānas mājā, kuru joprojām neesam satikuši. Tāpēc pirms došanās uz Agostini nometni, kur mūs gaida vakar uzceltā telts, vēl jāsameklē cits miteklis. Sančo izdodas nokaulēt cenu 44$ par nakti pie Marcello hotelī Guanaco, kas atrodas vienu ielu tālāk. Iemaksājam par divām naktīm, atstājam liekās mantas un dodamies uz Agostini cerībā, ka telts un inventārs nebūs nozagts. Vispār kriminālā ziņā šeit izskatās ļoti droši, nekāda vietējā kontrole pa kalniem arī nav, visi vietējie dzīvo El Chalten, kruķī savu uz tūrismu balstīto biznesu un apkārt nevazājas. Pēc trīs stundām ar atlikušo inventāru pa zināmo taku ierodamies Agostini un iekārtojamies. Atpūšoties pārbaudām inventāru, Sančo man izved īso kursu drošināšanā, ko izmēģinām uz veca celma - kā vilksim no plaisas ārā iekritušo biedru.

Pēc tam, uzlikuši sistēmas, lai varētu pārcelties pār upi, kas iztek no Torre ezera, ejam izpētīt rītdienas maršruta sākumu. Novilkto virvi atrodam ātri un drīz jau esam takas meklējumos. Sākumā Sančo mani nokautē, liekot iet bez takas uz augšu cauri mežam pa stāvu nogāzi. Izejam līdz meža zonas beigām un secinām, ka nebūs riktīgi. Nonākuši atpakaļ lejā, ejam pa taku, kura ved uz ledāju, līdz atrodam, kur tā griežas augšup. Kādu gabalu pagājuši nospriežam, ka būs īstā un ejam atpakaļ. Sanāca laba iesildīšanās - pagāja kādas 3 stundas. Nometnē apēdam vienu paku ar tūristu paiku, ko nākas ēst ar vienu karoti, jo izrādās, ka savējo esmu kaut kur pasējis. Rīt jāceļas 4.00, tāpēc laicīgi lienam migās, kaut arī miegs īsti nenāk. Vēl izrādās, ka abiem ir cauri paklājiņi un netur gaisu. Sančo vēl kaut cik, bet manējais ātri pārvēršas par paladziņu. Problēma atrisinās, kad pavelku sev apakšā pūķeni. Sančo arī pa nakti kaut ko knosās un pārģērbjas. Bet kopumā esam gatavi rītdienas izaicinājumiem. Juris

30nov 2019
Pa nakti aizmiegu ar austiņām klausoties mūziku un attiecīgi pāris reizes pamostos, galīgi sapinies vados. Auksts nav un nakts vidū izģērbjos. Uz 4 zvana modinātājs un raušamies ārā. Pēc kafijas un brokastīm izejam ap 4:40. Pārceltuvē lienu ar visu somu, ko pusceļā nožēloju, kad iznāk rāpties uz augšu. Jurim ar skrituli iet vieglāk un atpakaļ nākot, izmantosim virvi, velkot skrituli turp un atpakaļ. Ūdeni uzpildam vietā, kur tas tek no klints blakus takai. Sākam līst augšā gar strauta gultni, bet drīz tur sākas klintiņas, tā ka izrāpjamies otrā gravas malā, kur parādās kaut kādas takas pazīmes. Rāpjamies pa akmeņu lauku, turoties tuvu pie klintīm, kamēr nonākam līdz sniegam. Uzvelkam koškas un uzsienam virvi. Sniegs virspusē ir diezgan stingrs, bet, kad sāk spīdēt saule, paliek mīkstāks. Nonākam pie ledāja malas un tajā rāpjamies pa kreiso pusi, cērtot ar nomikiem un skrūvējot ledusskrūves.

Sniegs ir biezs uz ledāja apakšējās daļas un es ar bažām ievēroju, ka apakšā tas ir mīksts un slapjš. Uz tāda varētu būt lavīnbīstamība, bet vismaz neliekas, ka tur ir kāds slīdošais tortes slānis. Kad nonācām uz pirmā lēzenākā ledāja posma, Juris grib pa to iet traversā, bet es viņu tomēr pierunāju kāpt taisni uz augšu, jo no attāluma likās, ka labākā vieta traversam ir tieši zem klints sienas. Tā arī pa dziļu sniegu, ar pāris plaisām un stāvākiem posmiem, nonācām līdz bergšrundam. Drošinām ar sniega pitoniem un šad tad ledusskrūvēm. Virsotni var redzēt virs mums kādus 150 metrus, bet laika un enerģijas mums vairs nepietiek. Bijām nolēmuši griezties atpakaļ 14:00 un pulkstenis ir jau 13:30. Skats uz Fitz Roy ir varens. Uz leju ejam, arī maksimāli drošinot, jo neviens te mūs glābt nenāks. Pašā lejā sniegs ir galīgi sakusis un sākam krist iekšā caurumos līdz viduklim. Dažbrīd pat šļūcam uz dibeniem, jo savādāk nevar. Ap 17:00 esam nost no sniega un noņemam koškas un virves. Stumdot akmeņus, noejam lejā pie takas. Ap 19:30 esam atpakaļ nometnē, kas ir itin piebāzta. Abiem mums kājas slapjas. Uzvāram limonādi un uzsildam tušoni ar zirņiem un gaļu. Norāvuši telti, mēs ap 20:30 sākam kātot 8km atpakaļ uz El Chalten. Somas ir smagas un pēdējie pāris kilometri liekas nebeidzami. Tumsā ejam tikai ar manu lampiņu, jo Juris nevar savu atrast. Beidzot aiz paugura parādās El Chalten gaisma un nonākam civilizācijā. Pulkstenis ir ap 23:00 un mēs veikalā iepērkam cachaça, kolu, sulu un veikala meitene vēl pa brīvu iedod ledu. Atrodas Marcello un tiekam numuriņā un pie savām mantām un nomazgāties. Aizslājam vēl uz 24h restorānu, kas bija kļūda. Bet nu jūtamies kā baigie ultras!
Sančo

1.12.2019.
Pēc vakardienas ultra gājiena (17 stundas ceļā), šodien labi izgulējāmies un, tā kā ir Sančo dzimšanas diena, tad agri sākām atzīmēt - aizgājām uz ēstuvi un sadzērāmies stipro alu, kamēr mums cepa gaļu. Kaut gan pirms tam bija arī saimniecības darbi - aiznesām uz mazgātuvi pāri ielai izmazgāt vešu. Vēl, kamēr es košerējos pa istabu, Sančo aizgāja uz aptieku un nopirka man smēres, ko ieziest ģīmi, jo vakardien biju tā nocepinājis seju, ka piere vienās čūlās. Pie reizes viņš paēda arī pirmās brokastis. Pēc gaļas un alus izgulējām dzērumu un ķērāmies atkal pie saimniecības. Mums likās, ka izmainīties peso iet uz beigām un vajadzētu vēl, bet tad Sančo nejauši somā atrada 2 cm žūksni ar divsimtniekiem, kuru veikli sadalījām - katram pa cm. Vēl noskaidrojām, ka mums jāreģistrējas žandarmērijā nākošam gājienam uz Gorra Blanca, jo tur būs jāiet no Čīles puses un jāreģistrējas arī vietējā tūrisma administrācijā. Apmeklējām pārtikas un tūrisma veikalus, jo šis tas jāiepērk nākošajam gājienam, jānoīrē sniega kurpes un madracītis (manējais netur gaisu un ātri pārvēršas par paladziņu). Tā strādājot, ātri pienāk vakariņu laiks. Šodien izmēģinām foreli restorānā zem mūsu mitekļa. Ēst var, bet ir bijusi labāka. Vispār iespaids par vietējiem labs, visi laipni izturas, ja ko prasa, paskaidro, bet nav arī uzbāzīgi un neko daudz nekontrolē. Kalnu takas tīras, gruži savākti. Rosoties un pa laikam iedzerot rumu, pienāk arī vakars. Rīt atkal dosimies kalnos. Klīstot pa veikaliem, aprunājāmies ar vakardienas ruma pārdevēju, kas mums uzsauca ledu. Izrādās viņa strādā arī par policisti, jo vienā darbā nevar pietiekami nopelnīt. Īpaši ziemā, kad nav tūrisma sezona un ciemā paliek tikai 2000 iedzīvotāju. Par policista darbu saņem 550 $ mēnesī. Mēs nodomājām, ka varbūt viņai ir trīs darbi, jo tai pašā ēkā ir arī masāžas salons :)
Juris

2. Dec.
Pamodāmies Marcello mazajā hoteļa istabiņā un dodamies paēst konditorejā Lo De Haydee, kur beidzot izdodas dabūt normālu omleti un gaļas empanadas. Pēc tam ejam pāri tiltam uz nacionālā parka māju, reģistrēties kāpšanai uz Gorra Blanca. Iekšā ir foršs argentīniešu džeks, kas nevienam neko neaizliedz un izskaidro, kā visu darīt tā, lai nebūtu problēmas. Mūsu gadījumā jāaizpilda anketa, tad jāiet pie žandarmiem ar pasi reģistrēties, ka iziesim no Argentīnas un beigās vēl saka, ka jāsūta emails čīliešu parkam, ko es aizmirstu izdarīt. Žandarmi arī foršie un saka, lai mēs neesam nīkie un ejam apkārt kalniem un nākam atpakaļ pa Paso del Viento, nevis atpakaļ pa to pašu ieleju. Taisot tādu apli iznāk, gulēt 2 naktis uz lielā ledāja, kas foršā laikā nebūtu nekas, bet tipiskā Patagonijas vētrā varētu beigties slikti. Ka vajag iet apkārt, mums arī stāsta Marcello, bet viņš visu sazīmē pārāk optimistiski, jo saka, ka var vienā dienā uzraut augšā pārejā Paso Marconi un Gorra Blanca virsotnē. Noīrējam sniegkurpes un Jurim jaunu paklājiņu. Nopērkam vēl vienu gāzes baloniņu, lai būtu pilns, kaut arī jaunais prīmuss rullē uz efektivitāti un ekonomiju. Marcello atstājam pilsētas somas un viņš mums arī noorganizē transportu uz Rio Electrico par $AR1000. Katrs ņemam vienu nomiku un īso šņori. Sniega pitonus neņemam un žummārus ar ne. Pulksten 13 sākam iet pa mežainu taku un, pēc apmēram divām stundām, ierodamies omulīgā kalnu būdiņā, kas saucas Piedra del Fraile jeb Mūku Akmens. Tur nopērkam alu, kolu un pasūtam jēru ar rīsiem. Vēl vietējā meitene ir izcepusi smilšu mīklas pīrāgu ar bumbieru marmelādi, ko mēs ar nobaudām, dzerot kafiju. Vispār lepni! No katra iekasē arī $AR300 par takas izmantošanu, jo tā iet caur privātu zemi. Mēs vēl prasām, vai nevar nopirkt maizi, bet šamie saka, ka nē, jo to pārdodot pa šķēlei. Maize ir cepta uz vietas un beigās ar cepēju meiteni vienojāmies, ka viņa mums pārdos pus klaipu par $AR1000, kas ir $20 un droši, ka dārgākā maize, kas jebkad dzīvē pirkta. Vēlāk to ar baudu ēdam, smērējot virsū vietējo enerģijas gēlu, kas garšo kā zemeņu zapte. Taka iet pāri akmeņiem, līdz galā nonākam pie ezeriņa un tur atkal pa šņori jārāpjas pāri. Tālāk ir jāskatās un jābūvē tūriņi, jo taka uz 14. ezeru ir ļoti neizteikta.

Pa ceļam ir smuks skats uz kanjonu un vairākas potenciālās teltsvietas. Aiz muguras ir labais skats uz Fitz Roy. Ap astoņiem ierīkojam telti skaistā, bet vējainā vietā un, ieēduši vakariņas, ejam gulēt. Telts mēģināja aizlidot.
Sančo

3.12.2019.
Mūsu vējainajā nometnē pamodāmies ap 8, sataisījāmies un pēc brokastu ķīseļa, izejam vēl pirms deviņiem. Sākumā taka ir stāva un pa klintīm un akmeņiem ved uz ledāju. Pūš diezgan stipri.

Pēc kādas stundas vai vairāk tiekam uz pirmo sniegu. Šeit uzvelkams koškas, sistēmās un paņemam ļeduri. Pēc ne pārāk gara, bet stāva kāpuma, nonākam īstos sniega un ledus plašumos. Saule tik spoža, ka uzlieku kalnu saulenes, bet Sančo uzliek pat slēpotāju brilles. Šeit drošības pēc sasienamies sasaistē, kā arī koškas nomainām pret sniega kurpēm. Tas krietni atvieglo iešanu. Tā arī stampājam par lielajiem sniega plašumiem. Apkārt skaisti kalni - šādā vietā vēl neesmu bijis, to vien bija vērts redzēt! Atpūtu taisnām jau Čīles pusē un tālumā parādās arī mūsu kalns Gorra Blanca - Baltā cepure. Ap plkst. 15 esam čīliešu daudzfunkcionālajā būdā, ko izmanto gan robežsargi, gan dabas parka vajadzībām. Šeit neviena nav un Sančo veiksmīgi izdodas atmūķēt durvis. Mēs ziņkārīgi visu izpētam un ieņemam divas gultas no septiņām. Pēc kāda laika ierodas divi argentīnieši, ar kuriem pļāpājam un iegūstam vērtīgu informāciju, kā labāk kāpt Gorra Blanka, kā arī par citiem kalniem, kur varētu uzkāpt. Viens no viņiem pa mūsu sat. telefonu piezvana sievai un noskaidro, kāds šeit rīt būs laiks - pēcpusdienā sākšot bojāties. Dzeram tēju, ēdam, līdz mums ap 20.00 piebiedrojās vēl 3 sievietes. Sančo kā džentlmenis viņas sagaida ar tēju. Tā runājoties un priecājoties par dabas skatiem, pienāk vakars. Esam paredzējuši rīt celties 3.30, lai agrāk izietu un iespējams tiktu no kalna lejā, kamēr laiks nav galīgi samaitājies.
Juris

4 Dec 2019
Modinātājs skan 3:40 un, iededzis sarkano lukturi, sāku krāmēties, mēģinot nepamodināt pārējos būdas iedzīvotājus. Ārā jau brīžiem dzirdamas vēja brāzmas. Uzvāru ķīseli un kafiju, un tad dzirdu arī Jura modinātāju. Ap pieciem izejam ar sniegkurpēm, kaut arī sniegs pa nakti ir labi piesalis.

Lai kāptu uz virsotni, jāiet atpakaļ Fitz Roy virzienā kādu pusstundu un tad jāgriežas uz augšu, pa sniegotu ledāja mēli. Ar sarkaniem mākoņiem rītausmas saulē, kalni izskatās kā Patagonijas logo. Sākumā eju bez brillēm, bet, kad sāk spiest acis, uzlieku slēpošanas brilles, kaut arī ar tām viss izskatās tumšs. Mākoņi virs Gorra Blanca izskatās ļoti drūmi. Kad kāpjam pa nogāzi uz plecu, vējš nepūš pārāk stipri. Stāvākajā posmā sniegkurpēm uzliekam augstos papēžus. Pēc 2,5 stundām, uzkāpjot uz pleca, paveras skats ar ledainu pumpu klātu kori, pa kuru mums būtu jālavierē uz virsotni. Lielais ledājs sāk piepildīties ar pelēku mākoņu jūru un man paliek bail no domas, ka šis mākonis mūs noķers. Tad mēs būsim miglā un vējā uz sienas, kur nevarēsim redzēt pat savas pēdas atpakaļ. Pierunāju Juri atmest domu kāpt tālāk, jo ceļā vēl būtu jāpavada vismaz 2 līdz 3 stundas. Kāpjot lejup, satiekam abus argentīniešus kādu stundu aiz mums un novēlam viņiem veiksmi. Kad nonākam uz galvenām pēdām, kas ved uz būdu, pretī nāk trīs argentīniešu meitenes. Viņas ir atmetušas domu iet apkārt kalniem, jo nākamās pāris dienas būs 50 km/h vējš un sniegs/lietus. Viņas arī sniegā atradušas koškas, kuras droši ir izkritušas vienam no argentīniešu džekiem. Nonākuši būdā, uzvāram Chicken a la King un yerba mate. Būda jau jūtami kratās vēja brāzmās. Aiztaisām būdas lūkas durvis un ap 11iem sākam ceļu uz leju. Sniegs ir palicis mīksts un no gaisa arī krīt slapjš sniegs. Pēdas vietām jau vairs nevar redzēt un Gorra Blanca ir visa mākoņos. Kaut kādā momentā redzam argentīniešus, kas nāk uz leju drusku par tuvu tur, kur vajadzētu, bet ne vēl ļoti bīstami. Zemāk ledājā lēkājam pāri sniega segtām plaisām, kurām mīkstajā sniegā krītam cauri. Pa kreisi no mums, kādu 200m attālumā, aiziet divi sasaitē uz augšu. Pēcāk ledāja apakšējā daļā, kur jāpāriet uz koškām, satiekam vēl septiņus kāpējus, kas dodas uz augšu un ies ledus loku. Pie pēdējā stāvās sniega sienas noķērām argentīniešu meitenes, kas izmanto fiksēto āķi un laižas uz leju ar virvēm. Mēs viņām aizkāpjam garām, sitot pēdas un drošinoties ar nomikiem. Virve viņām nav pietiekoši gara, lai tiktu līdz lejai un arī liekas, ka viņas nav to praktizējušas. Lejā ir vecākā un mēs viņai iedodam nomikus uzskriet augšā un palīdzēt pārējām. Rezultātā šīs kāpj uz leju bez virves. Sniegs ir mīksts, bet bīstamākās ir vēja brāzmas, kas gāž gar zemi. Atvadāmies atkal no argentīnietēm un duram uz leju, kur vējā puto 14. ezers. Vienā vēja brāzmā tiek norautas un aiznestas pa gaisu Jura lepnās magnētiskās saulenes. Tā arī lēnām nonākam atpakaļ pie pārceltuves un tad, sekojot takai, pie Playitta teltsvietas. Tur ir viena oranža telts un redzam divas peles. Gājiens apkārt Electrico ezeram šķiet mūžīgs, bet zinām, ka no tā gala līdz Piedra del Fraile būdām tikai 500 metru. Juris piezīmē, ka tas droši kā 1 kilometrs citur. Tomēr, apejot apkārt Mūku akmenim no upes puses, piepeši esam nometnē. Pasūtam alu, makaronus ar gaļas mērci un vēl kūkas saldajā. Ir arī vieta būdās, tā ka nav jāceļ telts. Mums par lielu brīnumu, ēdot saldo ēdienu, ēkā ierodas vecākā no argentīniešu meitenēm, kuru saimnieki labi pazīst. Izejot ārā, satiekam arī abas pārējās. Viņas vēl durs divas stundas uz leju, lai tiktu uz El Chalten. Respekts! Atlūstam būdiņā ar runu par celšanos uz brokastīm ap deviņiem.
Sančo

5.12.2019.
Nakti pavadījām Piedra del Fraile apmetnē būdā. Gulēšana bija ērta. Paēdām pie baltmaizniekiem brokastis - tas ir baltmaizi ar sviestu un iebiezināto pienu, kas Argentīnā ir tradicionāls ēdiens. Tālāk divu stundu gājiens pa zināmo taku līdz Rio Elektrico tiltam. Pa ceļam satikām to pašu kāpēju pāri, ko redzējam iepriekš. Viņi atkārtoti mēģinās uzkāpt vienā no kalniem. Izejot uz ceļa, duram El Chalten virzienā, ar cerību kādu nostopēt. Pēc neilga laika viens čalītis arī apstājās, Sančo nokaulē 1000 A$, prasīto 1500 vietā un ap 13.00 esam ciemā. Mums atkal jāpaveic visādi darbi, taču vispirms iedzeram, pēc tam pēc kārtas nomazgājamies dušā, atkal iedzeram un tad gan sākam strādāt. Sazināmies arī ar mājiniekiem - man izrādās šodien kāzu jubileja, tāpēc sasveicu savu Ievu. Pēc tam jāpierakstās tūrisma centrā, ka esam atpakaļ, tas pats jāizdara žandarmērijā. Aiznesam veļas maisu uz mazgātavu. Vēl jāgatavojas 3. kalnu cēlienam, ko sāksim rīt. Tāpēc apstaigājam visus pārtikas veikalus, jo pie Marijas nekas, ko mums vajag, nav - pat rums izbeidzies! Lielāko daļu, ko nopērkam, apēdam, piekožot pie ruma - tas ir sieru, olīvas, riekstus.

Pa kaut kādu starpu bija jāiet ēst gaļu. Tur satikām vienu lezbisku vācieti, kura bijusi vienā kalna skatu laukumiņā un lasījusi grāmatu un apskatām vācieti, kas ieradies ar pusmiljonu vērtu smago. Tā pašiem pienāk vakars. Daļēji sakravājam līdzi ņemamās mantas un ejam gulēt.
Juris

6 Dec 2019
Pamostamies pie Marcello, bet šoreiz brokastīs ir aizrunātas olas. Tās gan sataisītas "Gunčas stilā" t.i. pusjēlas . Aizejam noīrēt Jurim paklājiņu un klinšu kāpšanas čības. Pa ceļam atrodam kārtīgu jeņķu stila kafejnīcu, kur var dabūt flat white un americano. Izrādās, tur var arī dabūt brokastu olmaizes. Paklājiņi ir plāni un Juris noīrē divus. Sakrāmējušies prasām, lai tante izsauc taksi. Taksists mazāk par $A1500 neatlaižas un braucot uzzinām, ka viņš strādā arī kā pilsētas ambulances vadītājs. Pa jau pazīstamo meža taku duram uz Piedra del Fraile. Pa ceļam satiekam gaļas govis ar teļiem. Ierodamies jau ierastajā būdā un gatavojamies dabūt ko dzeramu, kad pa durvīm ieveļas mums pazīstamais argentīniešu duo no ledus laukiem. Viņi pārgulējuši vēl vienu nakti pārbāztā čīliešu būdā uz ledāja un tad maldoties krusā, tikuši lejā, kur iepriekšējo nakti pavadījuši savā teltī Playitta. Uzzinām, ka šie saucas Manuel un Gonzallo un dzeram Yerba mate un ēdam labākās jēra gaļas empanadas.

Runājam par dzīvi un ceļojumu plāniem, bet tad mums laiks kāpt uz augšu. Īsti nezinām, cik tur līdz Piedra Negra, bet liekas, ap 3 - 4 stundām. Kad sākam kāpt pa ugunskrūmu apaugušo nogāzi, laiks ir vējains, taču citādi pietiekami labs. Pieļaujam kļūdu, nepielejot ūdens pudeli un nākamās divas stundas ūdeni var redzēt tikai pa gabalu. Paejam garām lielajam akmenim uz plauktiņa, kas it kā ir 2/3 no ceļa un pirmajā vietā, kur tiekam pie ūdens, padzeramies, uzkožam un, kā jau opjiem piederas, aizsnaužamies diendusā. Piecēlušies, uzduram vēl uz augšu līdz teltsvietām. Bez mums te ir viens krīzinieks trekingists un lejā pie aizsalušā ezera vēl viena telts. Virs mums ir virsotnes, kuras izskatās tuvu, kaut arī zinām, ka tās ir vēl kilometru augstāk. Aizmiegu, klausoties ķīniešu fantastiku un pamostos nakts vidū, kad grāmata jau uz beigām. Brīžiem uzpūš vējš un nav pārāk auksts.
Sančo

7.12.2019.
Šodien bija interesanta, piedzīvojumiem bagāta, bet diemžēl pēdējā diena kalnos. Ceļamies ap 5 un pēc brokastu ķīseļa ar Yerba mate tēju plkst. 6.30 sākam soļot Aguja Guillaumet kalna virzienā. Mērķis ir pietuvoties virsotnei un kas zina - varbūt uzkāpt, tāpēc līdzi ir arī klinšu kāpšanas inventārs, cami, klinšu kāpšanas čībiņas. Sākumā jāiet pa lēzenu sniegu, pēc tam diezgan garš nobiru posms, līdz jāsāk līst klinšainā kuluārā, kas ved uz pāreju.

Šeit nūjas traucē, tāpēc sabāžam somās un rāpjamies pa klintīm. Pārejā esam ap astoņiem. Skaisti. Pēc iestiprināšanās ar cepumiem, uzliekam koškas, paņemam nomicus un rāpjamies Aguja Guillaumet virzienā pa stāvu sniega nogāzi. Saulē sniegs jau pakausis un krīt iekšā. Vispār uz augšu visgrūtāk ir iet pa lūstošu sniegu. Bet mūsu kāpiens apstājās pie bergšrunda, kas šķērso visu nogāzi un malās ir gludas klintis. Plaisa ir apmēram 2...3 m plata, bet otrā mala ir pāris metrus augstāk. No sākuma sasienamies sasaistē un, viens otru drošinot, nostaigājām plaisas malu, meklējot, vai kaut kur nevarēs tikt pāri. Sančo pieļauj domu par lēkšanu un ieķeršanos otrā malā ar nomiciem, bet beigās šo domu atmetam, jo nav pārliecības, cik izturīgs sniegs ir otrajā malā. Tā kā beigās griežamies atpakaļ. Lai dabūtu savu mierinājuma kvantu, pie pārejas noņemam somas, paņemam camus, virvi, uzvelkam klinšu kurpes un uzrāpjamies blakus esošā mazā virsotnītē. Sančo man apsolīja izrakstīt sertifikātu, jo mēs esot izgājuši 5.7 grūtības klinšu kāpienu. Lejā dulferējamies. Ļoti skaisti skati, tālumā redzams arī lielais kontinentālais ledājs un Gorra Blanka, kur bijām iepriekš. Šķiet, ka virs ledāja valda savs mikroklimats, jo, kaut arī pie mums ir labs laiks, virs ledāja visu laiku veļas mākoņu vāli, kas tur pat arī paliek. Ap vieniem sākam iet lejā. Man atkal nedaudz žēl un skumji, ka kalnu ceļojums iet uz beigām. Neilgi pēc nokāpšanas uzsākšanas, paslīdu uz ledus un uz akmeņiem sasitu celi, kas apgrūtina iešanu uz leju, jo sāp, liecot kāju. Vēlāk, jau pa taisnu gabalu, nekāda vaina. Ap 15.00 esam nometnē, kur valda labs Patagonijas vējš un nākošais izaicinājums ir telts nojaukšana, tā, lai tā neaiziet pa gaisu. Pirms tam to bijām labi nostiprinājuši ar akmeņiem un no rīta uz augšu ejot, vēl divus akmeņus ielikām iekšā. Pēc iekošanas un izvīstīšanās, sākam steberēt uz leju un ap 17 esam atkal Piedra del Fraile apmetnē, kur pie sīkā dabūjam dārzeņu zupu, kurā peld dārzeņi mums neraksturīgi pilnā izmērā. Sīkais piedāvā arī argentīniešu saldo, kas ir kondensētais piens ar konservētiem persikiem. Vēl tur satikām laipnu vāciešu pāri, kas mums pasniedza alu, mūs nofotografēja un beigās kautrīgi pajautāja, no kurienes esam. Tālāk zināmais 2 stundu ceļš uz Rio Elektrico tiltu, bet ar to jau gājiens nebeidzās. Izrādās, ka šodien ir sestdienas vakars un mašīnas brauc maz. Pirmā, kas brauca, bija pilna, nākošā, kurā sēdēja divas meitenes, mūs nepaņēma. Es pieļauju, ka tas tāpēc, ka meitenes izskatījās saposušās sestdienas pasākumam, bet Sančo visu dienu nes līdzi zupas tūtē savu kaku… Beidzot apstājās Hilux, ko izrādās bija noīrējuši divi brazīļu aitišņiki, kas arī te atbraukuši ekskursijā. Sančo viņus izklaidē ar saviem stāstiem un šie par visu ir sajūsmā. Beigās viņi mūs atveda līdz Marcello hoteļa durvīm un par samaksu gribēja nofotografēties ar mums, jo pirmo reizi satiekot īstos kalnos kāpējus. Tālāk jau viss pa vecam, Marcello priecīgs, mūsu istaba ir brīva, rums, ēšanas izvirtības, līdz pienāk nakts. Nostaigātas atkal kādas 13 stundas.
Juris

Visas bildes

Visi video Youtube