2017 - Sikkima

Ievads

Sākām kā parasti ar blenšanu kartē kur vēl varētu aizbraukt uz vietu kas nav piebāzta ar tūristiem un tanī pat laikā gluži neapdraud dzīvību.

Sikkima parādījās bildē kad sapratām ka Mjanmāra ir pārāk nestabila un var iznākt ka ierodamies un nedod atļauju iet tālāk. Sikkimai internetā ir daudz reklāmu trekkingam, bet kalnu kāpieni tiek tikai pieminēti garām ejot. Sākotnējo interesi izraisīja Oficiālā Sikkimas Tūrisma lapa kas norādīja ka par ciešamu cenu var kāpt 5 vai 6 km augstās virsotnēs kas mums var but pa spēkam. Parasti izvēlamies būt uz savu roku un prom no tūristu pūļiem.

Noīsinājām sarakstu uz trim : Freja smaili (Frey Peak 5830 m Chaunrikiang ieleja), Tinchenkang 6010m (Thansing ieleja) un Jopuno 5936m (Thansing ieleja). Jopono atkrita jo Josh Smith atskaitē lasīju ka augšējā daļa esot pa nestabilu slānekli. Tinchenkang atkrita kā augstākais, jo sākumā domājām ka kāpsim pilnīgi uz savu roku.

Par Freja smaili daudz nekas nav zināms izņemot tās augstumu un to ka tas ir klinšu maršruts apmēram 5,6 līmenī pēc amerikāņu skalas. Tā ir klase kur vēl var stabīli pieķerties un nekarājies no negatīvas sienas uz pirkstu galiem kā motivējošā plakātā.
Pirmie mēģinājumi sasniegt kādu vietējo firmu kas palīdzēs nokārtot loģistiku un atļaujas atgriezās atpakaļ ar pilno paketes cenu $5000 uz personu. Firmas arī izklausījās nenopietnas un sazināšanās angliski bij diezgan interesanta. Tāda cena protams mums nebija pieņemama un mēģinājam meklēt citus galus. Izdevās sakontaktēties ar SMA (Sikkim Mountaineering Association) šefu Kunzang Gyatso Bhutia kas iedeva apmēram cenas porteriem, gidam un oficierim Indiešu rūpijās:
Porter @500/per day
Liason Officier @15000/ per expedition.
Guide @1000/per day
Permit India 15000/
KNP fee @ 300 per seven days per person extra charge per day 50/
Environment fee 3000 per group
Tent fee 200 for seven days
Kunzangs man iedeva kontaktu D.B. Chettri ar ko viņš ir kopā kāpis un kam pieder trekking kompānija Desire Earth Trek and Expedition Juksamā (Yuksam). Pēc tirgošanās ar DB mēs vienojamies uz $80 dienā no personas par pilnu paketi. Tajā ietilpst arī kāpšanas šerpa, gids/oficiers, pavārs un porteri. Iekšā arī transports no Bagdogras lidostas līdz Yuksam, viesnīca un ēšana Yuksam un viss inventārs vietējo komandai. Mēs nodrošinām savu telti, 4 garās virves, pavadiņas, kamus un pārējo klinšu tehniku. Atļauju sagādes process ir bizantisks, bet pašu atļauju dod tikai vienu mēnesi pirms kāpiena. Trekkinga kompānijai jādabū atļaujas no Iekšzemes, Tūrisma un Aizsardzības ministrijām. Viena lieta ko ir grūti iepriekš saprast ir ka Yuksam kaut arī senā galvaspilsēta ir ļoti maza pilsētiņa kur internets ir tikai caur 3G mobīlo tīklu un ne vienmēr stabīls. Vēl viena lietu ko nezinājām - šeit bez atļaujas nedrīkst ievest satelīta telefonu. Ja grib to izmantot tad atļauja būtu jāprasa Aizsardzības ministrijai kopā ar kāpšanas atļauju. Rezultātā mums nebija kontaktu ar pasauli aizejot tālāk par trekinga otro nometni.
Oficieris ir nepieciešams lai uzmanītu ka mēs kāpjam pareizajā virsotnē un pareizajā laikā un nepārkāpjam daudzos reliģiskos aizliegumus.

14 – 16.10.2017. ceļš no Rīgas līdz Yuksom

Rīgas lidostā ar stresaino Gunču satikāmies ~ 9.30. Tādā noskaņojumā viņš pagaidām ir pārsvarā, bet par to pietiks runāt. Sančo caur sociālajiem tīkliem jau ziņo, ka ieradies Deli dienu iepriekš. Vispār pārsvarā laiku līdz nonākšanai Bogdargā pavadām lidmašīnās un lidostās.

14.okt. vakarā ap 12.00 nokļūstam Deli, kur pēc vīzu nokārtošanas un bagāžas saņemšanas satiekamies ar Sančo. Viņš ir labā noskaņojumā, kas priecē. Somas šoreiz veiksmīgā kārtā nepazūd, par ko biju nedaudz satraucies, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi. Vispār ir iespaids, ka Indijā pēdējo 10 gadu laikā daudz kas ir mainījies uz labo pusi. Mazāks bardaks, tīrāks… u.tml. Nepatīkamais ir tas, ka tiek diskriminēti smēķētāji. Lidostās nekur nedrīkst, Sikimā vispār jāslēpjas kā skolniekam aiz stūriem, jo ir kaut kāds likums, ka nekur nedrīkst pīpēt. Deli transfēra zonā Sančo ir atradis pārnakšņošanas būceņus, - Gunčam tiek savs, mēs piržam vienā gultā. Uz tikšanos iztukšojam arī vienu mazo rumiņu. 15.okt. paiet ceļā uz Sikkimu. Lidmašīna Deli – Bagdogra 2 stundas, tālāk visa diena ~ 6 st. līdz Yuksom ar mašīnu pa līkumainu ceļu. Vietām staigā govis pa ceļu, kā jau Indijā pienāks, vietām ceļmalā lēkā pērtiķi. Ceļu pavadām pļāpājot ar šoferi, gan savā starpā. Iebraucot Sikkim štatā jānokārto iebraukšanas formalitātes. Sikkim štats ir īpašā statusā, līdz 70-iem gadiem , līdz tas labrātīgi pievienojās Indijai, viņi bija atsevišķa valsts, bet viņiem sāka rasties pārāk liels spiediens no Ķīnas un šie izlēma , kamēr vēl nav okupēti no ķīniešiem, labāk turpināt kopā ar indiešiem. Pa ceļam jāpiepumpē arī riepas un jāiegādājas Rums. Ap 21 esam galā, - foršā viesnīciņā ar atbilstošu nosaukumu skaidrā latviešu valodā – “Ejam”. Tur arī iztukšojam pudeli Ruma, paaudzinām bišķiņ Gunču un liekamies uz dusu. Miegs labs.

Juris

P.s. Tālāk Sančo ar nepacietību gaida, kad varēs rakstīt! :)

Pirmdiena, 16. okt.

Guļam labi, bet pamostamies ar aizsvīdušiem logiem, kuri izskatās it kā laukā lītu, bet ārā ir skaidrs, saulains laiks un Gunča jau kaut ko nervozi darbojas kompī. Pieceļamies un baudām brokastīs masala tēju, omleti un interesantas pankūkas. Brokastis tiek padotas pagalmā un par cik esam izsalkuši, fiksi visu norijam. Gunča kaut ko vēl ņemas pa istabiņu, kad ierodas DB ar vēl vienu džeku.

Mums tiek pasniegtas ceremoniālas budistu šalles un tad paralēli brokastīm sākas inventāra pārbaude. Saliekam telti un izritinām virves. Beigās sākam runāt par naudām, jo DB grib vēl $ 4200, jo tā esot apdrošināšanas iemaksa un apdrošināšana par nesējiem. Mēs jau 1450 $ esam samaksājuši un beigās viņa ofisā vienojamies, par to, ka vēl maksāsim $ 3400 no kuriem $ 500 jādabū atpakaļ beigās. Noskaidrojam ka būs arī jaki, gids, pavārs, nesēji un katram būs $ 20 - $ 50 tips jādod. Pārējo dienas daļu pavadām ēdot vietējos un butāniešu ēdienus, novērojot nervozo Gunču un skatoties uz skaistajām vietējo meitenēm. Internets labāk darbojas ar Vodafone. Aizejam uz vietējo reliģisko parku, kur ezeriņš jau iesvētīts 1600- ajos gados, kad šī bija galvaspilsēta. Vakarā kļūst vēsi. Pļutka vēl īsti nav. Spēlējamies ar vietējo bērnu un beigās Juris mani piespieda rakstīt dienasgrāmatu. Nodevām visas lielās mantas nesējiem, tā kā iešana būs ar pustukšām somām.

Sančo.

Otrdiena, 17.okt.

Šodien pirmā ejamā diena. Ir sarunāts, ka mūsu palīgi ieradīsies plkst. 8.00. pirms tam vēl jāpaēd brokastis. Nedaudz pāri 8.00 viņi ir klāt. Izrādās , ka vēl jānokārto formalitātes , jāparaksta papīri un jābrauc visiem, arī Gunčam, uz ofisu fotografēties. Gunča turpina stresot un atliek savu startu līdz pusdienas laikam. Pie ofisa mums par lielu sajūsmu ir uztaisīts liels plakāts par godu starptautiskajai ekspedīcijai, kas dodas uz Mt. Frey ar visu trīs valstu karogiem- Indija, Latvija, ASV un protams DB Četri firmas nosaukums, lai visi zina, kura kompānija spēj organizēt augstas klases starptautiskas ekspedīcijas :). Ar to nebeidzās, vēl jākārto formalitātes pie ieejas parka teritorijā, kur mēs atvadāmies no Gunčas un pēc maza gabaliņa vēl kaut kas pusstundu jāgaida. Šeit arī Sančo atstāj savu jaku. Beidzot ap 10.00 sākam iet .

Gunča mūs varētu panākt, šodien nav paredzēts iet pārāk ilgi. Pēc trīs vai četriem gājieniem esam nometnē. Pa ceļam laiku pa laikam jādod ceļš pretī nākošajiem zirgiem un jakiem. Tik smalkā ekspedīcijā es vēl neesmu bijis. Neilgi pirms nometnes mums pretī panācis pavārs ar tējkannu ar siltu suliņu un krūzītēm. Nometnē mums uzceļ pat ateju- sarkanu telti, kuras vidū izrakta bedre. Sančo to labprāt izmanto arī manā vietā. Visu pēcpusdienu slaistamies un pļāpājam. Baro mūs ar kādiem četriem ēdieniem vienā ēdienreizē. Ēdieni garšīgi, ja tā turpināsies , tad krietni uzbarosimies. Vienā brīdī atceros, ka esmu atdevis viesnīcā džinsus mazgāšanai ar visu naudu. Tāpēc paejam kādu gabalīņu atpakaļ pa taku kur ir mobīlā telefona zona. Izdodas ar īsziņu palīdzību sazināties ar Gunču. Noskaidrojas, ka viņš izies tikai rīt un manu naudu arī apņēmās notriekt lietderīgi. Pēc kārtīgas pierīšanās ar vakariņām ejam gulēt, Sančo drīz jau krāc.

Juris.

Trešdiena, 18. oktobris.

Esmu viens “Ejam” rezidencē. Padomāju, ka letiņiem šajā hoteli nav ko darīt. Kā iečikojies, tā kaut kur jāiet. DB Četri solīja būt 7.30. tad būšot jāsāk iet ar manu gidu. Foršs laiks, spīd saule un ir silts. Esmu jau sataisījies un 7.30 paēdis brokastis. Vakar “vecās” man ieteica iet jau vakar uz pirmo apstāšanās vietu, jo līdz Jončai ( 2.nometne) esot baigi tālu. No rīta skatos uz savu pietūkušo kāju un domāju par dr. Andersona teikto par manu potīti un kāpienu. Esot atšķirība starp avantūru un neprātu, iet ar tādu potīti esot vairāk otrais. Esmu gatavs situācijai, ka šīr viena no manām divām trekinga dienām. Tas ir, ka būs jānāk atpakaļ ar pavisam sabeigtu kāju. 8.00 ierodas DB ar gidu. Attapos, ka nav pret apdeguma krēma. Aizskrienu uz pilsētu pakaļ. 30 min. Kāja sāp jau ejot uz pilsētu, tomēr kopā ar gidu sākam vilkties uz augšu. Pēc 10 min. ir pēdējais veikals. Sandžejs iet kaut ko nopirkt un teic, lai ejot, viņš noķers. Sandžejam palūdzu nopirkt Colu, kāpēc – nezinu! Kādu stundu soļoju, kamēr sāku domāt , kur ir gids.

Sāku sūtīt DB īsziņas( vēl ir zona), lai gids nedomā , ka esmu noklīdis. Pie strauta pagaidu un tad velkos tālāk. Ap 11 esmu pirmajā apmetnes vietā. Apguļos ar paceltu sāpošo kāju. Uzrodas Sandžejs un saka, ka ātri ejot. Visiem pretimnācējiem esot parsījis, vai pa priekšu iet milzenis dzeltenā kreklā un es esot bijis visu laiku ½ stundu priekšā. Paēdam launagu “restorānā”, parunājam ar kaut kādu grupu no Bangdoras, satiekam čehus. Visi runā par ekspedīciju uz Mt.Frey, zināms , lepnums, ka tie esam mēs. Bailes , ka es varētu tālāk netikt dēļ kājas. Tālāk bez īpašiem piedzīvojumiem nonākam Tshoka nometnē. Sančo ar Juri satiek ar sajūsmu. Šie stāsta, ka barojot , kā uz kaušanu. Kāja spampusi, bet izturēja. Nejēgā sāp pleci, jo baigi saudzēju kāju un eju uz nūjām. Pierijamies sveču gaismā un aizvelkamies uz telti. Sančo paziņo, ka jāiet gulēt, jo tas nodzen speķi. Pārņirdzamies. Man pieprasa lietot tikai sarkano gaismu lukturī. Mēs pabezdam (palasām?:nevar salasīt rokrakstu) vēl teltī un sākam krākt. Krākt mēs protam visi! Piezīmes: Pēc Jura pieprasījuma. Apenes (nevar izlasīt , kaut kas par garajām apenēm, ) . Gāju 15,5 km, augstums 2985 m

Gunča, Yoksom..

Ceturdiena, 19. oktoris.

Rīts sākas ar mošanos un 6.30 mums uz laukuma padod rīta kafiju. Pa nakti kaut kādi indieši pie telts bubināja par reinkarnāciju. Gulējām labi un augstuma ietekmi vēl nejūtam. Jurim bišķi sāp kakls, bet Gunča itin ņipri skraida ar savu kāju. Brokastis ir karaliskas un mēs atkal viņiem skaidrojam, ka mums garšo olas. Šodien noiesim 7.5 km un uz augšu pacelsimies uz 4000 m, tas 1100 m pa vertikāli. Gājiens pārsvarā ir pa meža, kas atgādina Ziemeļkarolīnu. Uzgājām apmēra 3,5 stundās ar trīs pauzēm līdz nākošai apmetnei ar būdām, atejām, jakiem un mūļiem. Mūs nobrīdina, ka jāuzmanās no zagļiem, tāpēc attiecīgi vairāk vācam mantas.. Jūt augstumu un uzceļot telti mēs tajā uz pārmaiņām snaužam . Izdodas katram vēl nopirkt pa alum un pusdienās mūs atkal mēģina pārbarot. Pusdienas ir veģetāri garšīgas, vakariņas arī ir veģetāras, bet ne tik ļoti. Sāku nožēlot savu neuzmanību par pazaudēto jaku, jo vakarā paliek vēsi. Juris man liek lasīt mednieku žurnālā par zaļajiem. Kāpjot augšā, pa ceļam notikās runas par rīkstniekiem un zinātni. Pa nakti Gunča sāk staigāt pa miegam un to noliedz! Kaimiņos četri gabali visu laiku fotogrāfē.

Sančo..

Piektdiena, 20 oktobris.

Šodien no mūsu nometnes – Čoka, kas atrodas 4000 m aukgstumā, mums jāuzkāpj līdz armijas bāzes nometnei 4500m augstumā. Pēc kārtīgajām, pamatīgajām brokastīm un mazgāsanās, atnestajā siltajā ūdens spainī, ap 9.00 sākam iet. Sākumā ir stāvs kāpiens augšup un apmēram pēc stundas izejam no koku zonas. Laiks ir skaidrs un paveras panorāma ar sniegotajām virsotnēm. Šodien ir arī jāpārvar viena pāreja 4300 m augstumā, pēc tam jānolaižas atkal 4000 metros un pēc tam atkal uz augšu līdz armijas bāzes nometnei 4500 m, tā kā kopā uz augšu iznāk kāpt ~ 800m. šodien ir līdz šim grūtākā diena. Augstums arī dara savu, - brīžiem reibst galva, brīžiem atlaiž. Pa ceļam satiekam trekinga grupu, kas nāk mums pretī. Pēc pārejas nonākot ielejā mums jāšķērso upe pa tiltiņu, tur atpūšamies un uzēdam šokolādi.

Ap 15.30 esam bāzē, kur mūs jau gaida ar pusdienu galdu. Bāze pārsteidz ar aprīkojumu, pilns ar saules baterijām, antenām un mājiņām. Lai nebūtu jāķēpājas ar telti, parasām , lai mums arī piešķir vienu kazarmu. Tā arī notiek mums piešķir sieviešu ! ( bet diemžēl bez sievietēm). Ieņemam otrā stāva lāvu. Gaidot vakariņas es vēl nedaudz pavazājos pa apkārtni un papriecājos par skatiem. Vispār laiks sāk nomākties ir bažas, vai nebūs lietus. Rīt ir paredzēta atpūtas diena. Beidzot ap 19.00 ir vakariņas un izcepta pat banānu kūka. Pēc tam arī lienam migās. Es guļu slikti- vienkārši aklimatizācijas jautājums, bet šie abi jau grib mani pataisīt par invalīdu un pēc Sančo līdzi paņemtās grāmatas sākt kaut ko darīt.

Piezīmes pēc pieprasījuma:
• Var nometnē arī uzlādēt strāvu
• Ir arī siltais ūdens no saules kolektora
• Iepriekšējā nometnē Sančo nopirka krutu jaku (2200Rs,) 30$
• Es esot ņēmies ierīkojot migu
• Pie pusdienām gandrīz sadalījām pasauli godīgi.

Juris.

Sestdiena, 21 oktobris.

Atpūtas diena armijas bāzes nometnē. Pa lielam neko nedarījām. Ja ieslīgst detaļā, tad diena sākās ar slinku mošanos. Piecēlāmies ap 8.00. Brokastis , kā vienmēr lielas. Iemācījām, ka vajag omleti, tagad nevaram to apēst. Pēc tam Sandžeijs prasa salikt visu ekipējumu . Tiek atlasīts ekipējums ko ņemt uz virsotni. Kamus vietējie neatzīst. Pēc tam dzenam speķi kādas divas stundas. Ap 14.00 attopamies , ka bija doma trenēties drošināšanu. Ejam uz tuvējo nogāzi un mēs ar Juri pildām Sančo norādījumus.

Sandžeijs un vēl viens vieplis no mūsu komandas piepalīdz. Pēc tam atkal intensīvi dzenam speķi. Vēlāk ēdam. Pa dienu es un Sančo sekmīgi uzstādām Jurim vairākas slimību diagnozes no kaut kādas gudras grāmatas. Vakarā ir aukstāks kā citas dienas. Naktī krāsini sapņi, iedomājos par mājām. Mēģinu dabūt iespēju piezvanīt izmantojot zvanu ārkārtas situācijām. Uztrauc, kas notiek mājās!

Gunča.

Svētdiena, 22. oktobris.

Šodien mēs ejam uz ABC , t.i. augšējo bāzes nometni. Jāiet ir pa sānu morēnām virzienā uz kalnu, kuru var redzēt no nometnes. Pašu ABC arī var redzēt no šejienes. Kāpiens uz augšu aizņēm 3 stundas un pa ceļam tiek lasīti kalnu kristāli. Drusku ūdens ir pieejams tikai vienā vietā. ABC ir tāds ledāja izgrauzts plaukts un tur ir no akmeņiem celta būda un dažas telts vietas.

Tekoša ūdens nav. Uzkāpām visi normāli un tikai pēc laika sāk sāpēt galvas. Bišķi aplasu atkritumus , kā jau svētdienās pieņemts, un sabēris savā somā nesu uz leju. Uz leju Gunča steidzas un pāris reizes uz akmeņiem izmet kāju. Lejā esam 2 stundās un atkal pusdienu nav ko darīt. Galvas sāpes pāriet.

Sančo.

Pirmdiena, 23.oktobris..

Gulēšana uz lāviņām sieviešu kopmītnēs.

Šodien paredzēts palikt militārajā nometnē , kura nu jau sāk apnikt. Rīta rituāls jau ierasts – kafija, pēc tam brokastis. Gunča tikai viņam saprotamu iemeslu dēļ mūs pamet un noiet zemāk zvanīties. Atvadījušies no Gunčas, paliekam divatā un aklimatizācijas nolūkā izdomājam pastaigāt un uzkāpt vienā no blakus esošajām virsotnēm, kas ir 4800 m augsta un saucās…….

Aklimatizācijas virsotne.

No sākuma mūsu aukles negrib mūs vienus laist, bet Sančo kaut kā izdodas atšūt Sandžeju un uzkāpjam virsotnītē vieni paši. Bet atpakaļ nākot satiekam jau Sandžeju un čekistu, kuri nāk mūs meklēt. Kopā virsotnīte aizņēma ~ 3 stundas. Vairāk nekas īpašs nenotika. Dažādas sarunas. Mani moka klepus un lai neizgāztu lielo pasākumu uzsāku antibiotiku tūri.

Nometne ietinas tradicionālā pēcpusdienas miglā.

Juris.

Otrdiena, 24. oktobris.

Šodien ejam uz ABC nometni ar minimumu, kas nepieciešams. Mūsu grupa ir (šis ir pie reizes saraksts tipiem vēlāk):
Sandžejs – gids un LO (likuma oficieris), tas ir valdības pārstāvis,arī DB četri brālēns, 27 gadi, 50$;
Guru Lakhpa – kāpējšerpa, nesen bijis Everestā, 38 gadi, 50$;
Čekists – īstenībā Džangli Mongols, būdas uzraugs un arī strādā valdībai. Kāpšana ir viņa hobijs un mums viņš ir kā “assistant sherpa”;
Pavārs - mazītiņš vīriņš, kas spēj darīt brīnumus ar ātrvārāmo katlu, 50$;
Pem – viens no nesējiem un pavāra palīgs, ko Gunča nofenderēja, 20$
Dardželings – virtuves puika, apmēram 30 gadi; 20$ (nāk no tibetiešu pilsētas Indijā Dardželingas)
Nerunīgais – virtuves puika, visjaunākais, 18 gadi, mutei priekšā apsējs visu laiku, arī DB brālēns un Sandžeja brālis. 20$

Uznākam un uztaisām telti. Sāk snigt un neilgi pirms tumsas atgriežas komanda, kas lika fiksētās virves (Sandžejs, Guru un čekists). Rīt 4 ceļamies.
P.s. 210 $ tipos +20$ 20$ diviem lopu dzinējiem. Kopā 15 000 RS vai 250 $

Sančo.

Trešdiena, 25. oktobris.

Šodien kulminācijas diena. Jāceļas 4.00 un 5.00 paredzēts starts uz Mt. Frey Peak. Komandā esam 5- mēs ar Sančo, Guru, Sandžejs un Čekists. Pēc brokastīm vēl jāveic rituāls pie lūgšanās altārīša, jāsadedzina kadiķveidīgie zari, jāpakaisa rīsi, jākvēpina kvēpekļi. Tie kas māk arī lūdzās. Aptuveni plkst. 5 arī izejam. Sākumā ilgi ejam pa akmeņainu nogāzi, ko no rīta lāga nemaz nepiefiksējam, bet vakarā lejup nākot nevaram nobrīnīties , kad tā vienreiz beigsies. Laiks ir samērā labs, saulains. Mākoņi ir ielejā zem mums. Pēc akmeņu lauka pienāk ledājs, šeit uzvelkam koškas un izņemam ļedurus. Šķērsojot ledāju nonākam pie stāvākās daļas, kur līdz virsotnei atlikuši ~ 400 m. Nevar teikt, ka arī iepriekš nebija stāvs. Paskatoties uz augšu šķiet – neiespējamā misija, katra kustība prasa intensīvu elpošanu. V ēlāk nospriedām, ka augšā tikām tikai ar gribas spēku. Šeit tālāk jāsāk iet izmantojot virves. Sākumā ir stāvs ledāja posms, kurā vēl rāpjamies ar koškām un ļeduriem. Ir iespēja izmantot jaunos Nomikus. Augstāk maršruts paliek klinšains – ļedurus un koskas liekam somās. Guru un čekists iet pa priekšu, pēc tam Sančo un tad es ar Sandžeju. Pa laikam krīt akmeņi, man arī viens mazs trāpa pa ķiveri. Sančo arī ar vienu akmeni sabojā ķiveri, bet labi, ka netrāpa pa kameru. Sančo visu piefiksē ar uz ķiveres nostiprinātu kameru.

Tā solīti pa solītim, virves posmu pēc posma, elpas vilcienu pēc katras kustības, tuvojamies virsotnei. Vietām izskatās, ka virves ir apšaubāmas kvalitātes. Kad nav palicis vairs daudz, un Sandžejs man saka, ka aiz pirmās viltus virsotnes esot īstā- sajūtu “asins garšu”, sajūsmu un spēka pieplūdumu. Tomēr pieveikts. Augšā notiek fotografēšanās, Guru piesprauž budistu karodziņus, čekists vicina Indijas karogu, protams jānosvilina arī smaržīgie kvēpekļi. Augšā uzkāpām apmēram 6 stundās. Uz leju nav daudz mazāk ~ 5 stundas, spēki izsīkst , jāiet uzmanīgi, brīvi dulferēties arī nevar, jo stiprinājumi vietām nav pārāk droši, tas arī krietni samazina ātrumu. Akmeņu lauks līdz nometnei šķiet nekad nebeigsies. Sāk arī snigt un krēslot. Beigās viens mums pretī spīdina pieres lampiņu, - mums par pārsteigumu Gunča atkūlies uz bāzes nometni. Īsumā apspriežam dienas notikumus un nogurums dara savu, pēc vakariņām ejam gulēt apsnigušajā teltī. Gunčas atnestais aliņš nevienam nekārojas. Es guļu slikti un man šķiet Sančo arī ne pārāk labi, bet ir liels gandarījums par paveikto.

P.s. pēc pieprasījuma:
Gaidījām ½ stundu uz ledāja kad Guru un Čekists novāks virves. No augšas bira akmeņi un laiku pa laikam viss pazuda mākonī. Beigās palika auklsts un gājām uz leju.
Virsotnē GPS rādīja 5825, jo pati virsotne bija 5 m augsts bluķis uz kura neviens negribēja rāpties.

Juris.

26.oktobris, ceturtdiena.

Rīt bija saulains. ABC mūs baroja kā sultānus un pasildīja saulīte. Sākām iet uz leju 8.00. Uz leju gāja ātri. Pa ceļam apspriedām ko darīt tālāk un iepriekšējā dienā padarīto. Lejā nogājām trīs stundās. Vispār telts bija apsnigusi un žāvēšana aizņēma kādu laiciņu. Man Sandžejs piedāvā iet – vai nu uz ledāju, vai kāpt “Kemok, Kenok, Ilenok ????” virsotnē pa tehnisko pusi. Lejā Sančo ar Juri ķeras pie vešas mazgāsanas. Juris savus stringus uzkarināja tieši virs durvīm. Pēc pusdienām gāju ar Pemu kāpt virsotnē.

Aptuveni stunda un esam zem sienas. Sančo iedeva līdzi 3 camus labam foto, bet Pema man tos uzreiz atņēma, pamatojot, ka viņš zinot kā tos lietot. Pēc brīža Pema nosviež striķi un es uzkabinu žumāru un velkos augšā. Pirmajos 15 -20 metros redzu, ka Pema camu iesviedis klints spraugā un tas draud izkrist. Uzkāpju. Foto. Dulferējos lejā. Tur jau gaida Sandžejs ar tēju. Aizeju atpakaļ uz BC. Paēdam vakariņas un ejam gulēt.
P.c Vispār rāpos augšā pa striķi, kurš bija uzmests uz ~ 150 kg smaga brīvi stāvoša akmens ar nepareizi uzsietu kāpsli.

Gunča.

27. oktobris, Piektdiena.

Šodien ejam prom no BC uz Tchoku. Paēdam pēdējās varenās brokastis šajā nometnē. Iešana ir ar raitu soli. 2,5 stundās esam pāri pārejai un sākam jau sapņot par to , ko darīsim lejā. Juris aģitē Gunču nedzīt bārdu. Noejot uz Džongli tiekam uzaicināt iekšā čekista, tas ir Mongola mājā. Tur mēs tiekam baroti. Tur ir gan kūpoša krāsniņa, kurā iebāzts milzīgs rododendra baļķis, gan vairāki kukri naži. Juris pārbauda to asumu. Kad tinamies prom – parādās liela leišu trekinga grupa, ko mēs sveicinām ar – Namastē, Hello un Laba Diena. Zemāk ejot noskaidrojam ka ir vietējā puķe, kas izskatās kā trompete un ir iedarbīga, kā maģiskās sēnes.

Solis paliek raitāks, kad tuvojamies Tchokai un gaiss paliek biezāks. Tchokas nometnē ir pilna ar indiešiem , kas dodas uz HMI, tas ir mūsu BC. Armijas kadeti, vai kaut kas tamlīdzīgs. Šie ir diezgan iespaidoti par to ka mēs esam uzkāpuši Frey Peak. Vakara gaitā izdzeram 1,5 l ruma. Pa nakti domāju, ka ir nofenderēti mani zābaki, ko atstāju ārpusē, bet izrādās ka tos ir paņēmis Guru.
P.c. Sančo ievāc Indiešu kivi, lai invadētu N.C.
Ir laba sajūta , ka Guru, Sandžejs, un mazais nerunīgais mūs uzmana, lai nepazūdam vai ko nepazaudējam.
Čekists izrādās pēc tautības ir gurkhs- slaveni nepāliešu karotāji, kuri vēl joprojām dienē britu elites divīzijā, un tie ir slavenie līkie gurkhu naži.

Sančo.

28.oktobris, sestdiena.

No rīta ar nedaudz sausu rīkli un lielu galvu pamostos Čokas nometnes būdas istabiņā. Abi biedri arī turpat ir. Paņemu Sančo filtr-maisu un eju pēc ūdens. Ir laba sajūta , ka mūsu pavadoņu modrā acs vienmēr stāv sardzē par mums. Kā paveru būdas durvis, tā no blakus durvīm parādās Guru seja. Nākot atpakaļ pie durvīm stāv arī Sančo “nozagtie” zābaki. Drīz vien arī mūsu puika ir klāt ar tēju. Tā pamazām atkopjamies un ap 9.00 atstājam nometni un dodamies lejā uz Yuksom. Solis ir raits un pļāpādami nokožam kilometru pēc kilometra. Pa laikam ejam kopā ar Sandžeju, Guru un Sīko un iztaujājam dažādas lietas. Piemēram izrādās, ka jaki, kas šeit nēsā kravas nemaz nav nekādi jaki, bet jaku + govju krustojumi. Īstie jaki zemāk par 4000 m nenākot. Apmēram 15.00 esam lejā Yoksomā – civilizācijā, siltumā. Noskaņojums pacilājošs. Pie ceļa sākuma mūs ar auto sagaida DB un aizved uz rezidenci Ejam.

Ātri vien metam nost smirdīgās drēbes un ejam mazgāties. Bet nav elektrības, Gunča ar Sančo steidzas mazgāties aukstā ūdenī, es pagaidu un dabūju silto ūdeni, gan spainī, gan elektrība pieteicās. Pēc tam protams jāiet uz galveno ielu rīt gaļu. Iecienītā ēstuve ir aizņemta, tāpēc apmetamies blakus un dabūjam cūku karijā. Sandžejs ar DB, kuri izrādās ir brālēni, informē, ka rītdien mums ir paredzēta vizīte lokālajā TV un avīzē. Mums tāpat viena diena jāgaida līdz lopi atnesīs mūsu atlikušo inventāru. Tālāk vakara gaitā turpinām ēst, izniekojam Gunčas internetu, sazināmies ar mājiniekiem, izlielāmies Facebook-ā un līdz ar vistām ejam gulēt. Mēs ar Gunču arī nedaudz ieraujam rumu.

Juris.

29. oktobris. Svētdiena..

Pamostamies ap 6.00. Gaidām kafiju vai tēju. Nekas nenotiek. Attopamies, ka tagad viss atkal jādara pašiem. Vairāk mūs neviens nepieskata. Brokastīs atkal apēdam 3 omletes. Mazais Ingvans atkal klāt. Mamma brīnās, ka līdz šim viņš nevienam citam svešam tā nav pieķēries. Aizejam uz pilsētu ar mērķi nosist laiku. Atkal esam pie centra restorāna un vairumā ņemam jaka sieru ar tibetiešu maizi. Garšīgi. Pa ceļam vēl vietējā templī kārtējo reizi iegriezām lielos lūgšanu ratus, cilindrus. Nostaigājam līkumu, parkā citā rezidencē iedzeram kafiju un ejam uz hoteli. Satiekam Sandžeju, tas mums parāda marihuānas stādu dārzā. Gaidot TV vāļājamies pa zāli un izklaidējam mazo Ingvanu. Ierodas Guru un sākam demonstrēt poliplastu un dažādus mezglus ko atceramies. Drusku pabojājam zālāju un dārzu. Tad ierodas DB ar saviem reportieriem.

Mēs jau esam pie ruma. Notiek inventāra izmētāšana pa zemi un fotografēšanās žurnālistam. Pēc tam mums uzsauc alu. Pie alus pasniedzam mūsu atbalsta komandai dzeramnaudas. Precīzāk Sančo saka katram pamatīgu runu. Man aizpildot viesu grāmatu apgāžas alus, ar to arī beidzās oficiālā daļa. Aizejam dārzā pēc kaņepes. Apēdam katrs savu kaņepi pie vakariņām. Mēs ar Juri, kad Sančo aizgājis gulēt, vēl dārzā dzeram rumu un salaužam krēslu. Aizmiegam ātri.
P.c Reportiera vietā rakstām rakstu avīzei. Juris diktē latviski, Sančo raksta angliski. Raksts beigās tika nopublicēts nepāliski :)

Tālāk sekoja brauciens uz Gangtoku un Bogdaru, ar visu tās kolorītu burzmu tuk-tukiem bet tā jau ir cita Indija, cits stāsts, kas neattiecas uz kalniem! Paldies atturīgi viesmīlīgajiem, laipnajiem kārtīgās, tīrās Sikkimas ļaudīm!

Gunča.

Visas bildes var apskatīt šeit