Denali

Denali Kalnu Fonda organizētais kāpiens Ziemeļamērikas augstākajā virsotnē - Makkinlijā ( Denali ) Denali Foto - Karte ( 179k ) 1996 gada maijs. Ja nevariet laisit tekstu ar latviesu burtiem Ja labak gribetu to lasit vēlāk no Microsoft Word (zip fails denali.zip ) Pierakstīja: Santis Līmežs santis@parks.lv 11. maijs. Sestdiena Ierodos Ankoridžā. Lielās somas atstāju bagāžas glabātuvē ( $5 par katru dienu ). Laukā ir patīkams siltums un kokiem lapas lielākas nekā lietainajā Mičigānā.Sāku iepazīšanos ar vietejas lidostas uzbūvi. Izeju atpakaļ cauri "security control"un meklēju vietu kur gulēt, jo laiks ir vēls un vispār vecs pieradums gulēt lidostās ... Patīkami konstatēt, ka neesmu arī viens savās domās. Noliekos gulēt aiz plastmasas palmām ielidojošajā "console".Vēlāk gan izrādās, ka labāk ir gulēt apakšējā stāvā "console", jo augšstāvu ap diviem naktī slēdz ciet un liek visiem izvākties. Policija mierīga un pat atvainojas par sagādātajām neērtībām. 12. maijs. Svētdiena. Pamostos no garāmejošo cilvēku soļiem, bez manis vēl tumšajā kaktā izlaidušies kādi 10 citi klaidoņi. Nevar saprast cik ir pulkstenis, jo tuvojas polārā diena. Mans plāns šodien ir doties trekingā pa apkārtējiem kalniem. Ceļvedis stāstīja kā nokļūt uz turieni un cik labs ir pilsētas transports. Esot arī autobuss #7, kas iet no lidostas uz centru. Vēlāk gan izrādās, ka šis maršruts ir atcelts un tagad ir jāiet paris kilometrus līdz tuvākajai autobusa pieturai. Es nu arī skrienu ar visu mugursomiņu, lai paspētu uz nākamo. Ha ! Nokļūstot pieturā secinu, ka šodien ir svētdiena un pa visu dienu ir tikai pāris autobusi. Rezultātā, izvelkot pilsētas karti, sāku slāt ar kājām pilsētas centra virzienā. Mājas Ankoridžā ir visai necilas un nav arī pārāk augstas, bieži cilvēki dzīvo arī "mobile home" vagoniņos. Šķiet, tas viņiem nav pārlieku būtiski, jo 2/3 gada paiet zem sniega un arī zemestrīces šeit nav nekāds retums. Autobusi svētdienās nekursē ! Tāds ir mans secinājums pēc kādiem 3 km pa klusajām pilsētas ielām. Maz mašīnu, maz cilvēku. Laikam vēl ir pārlieku agrs Kad nu es tā eju skatoties kartē, man blakus apstājas auto. Iekšā sēž resns vietējais un smaidot prasa, kurp es dodoties. Kad es izstāstu, ka dodos uz Flat-Top Mountain, šis pasmaida un saka, ka tas esot tālu, lai kāpjot iekšā. Viņu sauc J.J. ( Džejdžej ) un šis vienkārši izgājis pabraukāt un ieelpot svaigu gaisu pēc nakts dzīrēm.... Es esmu izbrīnīts, ka viņš ne tikai aizved mani līdz ceļgalam, bet arī uzved augšā uz takas sākumu.. Labs iespaids par vietējiem ! Pa ceļam redzam alni, kurš flegmatiski ēd lapas kokam vienā dārzā. Kalnu nogāzēs vēl ir sniegs. Takas sākumā piesprausta zīmīte " Vakar uz takas 1.5 jūdzes no šejienes redzēts brūnais lācis" - esiet uzmanīgi ! Tas mani nomierina ! Uz takas augstāk redzami vēl pāris cilvēki. Stāvā kāpuma posmā es viņus panāku un priekšā ir tikai viens agrīns kāpējs. Pēdējais pacēlums ir itin stāvs akmeņu un sniega miksējums un es labāk izeju uz klintiņām. Nokļūstot uz virsotnes, uzreiz saprotu, kāpēc kalnam ir šāds vārds. Virsotne ir plakana kā futbola laukums un priekšā ir kādas 4 teltis. Skaists skats atpakaļ uz Ankoridžu. Visa pilsēta un okeāns aizmugurē ir kā uz delnas. Kāpiens neaizņēma vairāk kā pusstundu, tādēļ es nolemju doties nākamajā virsotnē augstāk pa grēdu. Agrīnais kāpējs arī dodas tajā virzienā. Es viņu panāku un sākam runāties. Viņš izrādās ir ģeodēzists un šeit atbraucis pa atvaļinājumu, jo strādājot kaut kur Aļaskas dienvidu salās. Mēs kāpjam kādu laiku kopā, bet sasniedzot virsotni viņš dodas atpakaļ, bet es kāpju lejā pa sienu uz Powerline trail sānu ielejā. Sienas nogāze uz ieleju ir stāva un neko nevar redzēt apakšā, bet ceru, ka kuluārs nebeigsies ar kritumu. Tā arī izrādās, jo pēc nelieliem traversa lēcieniem izdodas nokļūt uz kuluāra, kas pāriet stāvā nobiru korītē uz leju. Brienu lejup pa ķērpjainajām nobirām un saprotu, ka lāči nāk šeit ēst pērnā gada ogas. Lejā uz sniega arī redzamas svaigas saimnieku pēdas - interesanti vai viņi mani tagad novēro ? Nonāku uz takas un skaļi svilpodams dodos pilsētas virzienā cauri pundureglītēm un krūmājiem. Mašīnu stāvlaukums ir jau pilns ar cilvēkiem un mašīnām - šķiet šī ir populāra vieta arī vietējiem. Dodos uz leju pa ceļu cerībā kādu "nohičot", bet visas mašīnas dodas tikai uz augšu. Pēc pāris kilometriem nonāku uz ceļa, kur (pēc grāmatas) kursējot autobuss. Pēc sarunas ar vietējiem saprotu, ka tās ir veltas cerības. Eju pa ielu izslējis īkšķi. Pēc piecām minūtēm viens arī apstājas. Atverot durvis, atpazīstu ģeodēzistu no kalna. Autiņš šīm ir pusmiris un pa ceļam vēl nokrīt izpūtējs, bet brauciens ir jautrs. Viņš aizved mani līdz pilsētas centram, t.i. REI veikalam. Man ir jāatrod daudz inventāra sev un Ilgvaram. Pēc ilgstošas pētīšanas es iegādājos jaunu sistēmas sēdeklīti, kas ir uz izpārdošanu $25, saliekamās nūjas $90, un vilnas zeķes $8 kuras tūlīt velku nospiestajās kajās. Veikalā pāri ielai - AM&T nopērku Ilgvaram dūnu guļammaisu, pats sev guļammaisa iekšējo papildus maisu $89, Lowe Footfangs koškas $90 un beidzot sāku justies mierīgāk domājot par priekšā stāvošo kāpienu. Veikalā ir bars ar spāniski runājošiem kāpējiem. Es noklausos un beidzot izmantoju izdevību apjautāties savā lauzītajā spāņu mēlē, kurp šie dodas. Nē, viņi nekāpšot Denali, bet gan tālāk ziemeļos - Yukon grēdā. Viņi esot no Meksikas. Šie man rāda vīru pie letes, kurš esot no Brazīlijas un kāpšot Denali kopā ar savu partneri pa West Rib maršrutu. Tas esot slavens kāpējs, kurš pabijis Everestā un citās virsotnēs. Es ar cieņu noskatos uz viņu nemaz nenojaušot, ka mēs satiksimies vēlāk pavisam citos apstākļos. Novēlu meksikāņiem labu veiksmi un dodos arā uz ielas. Paēdu līdzi paņemtās pusdienas uz soliņa pie REI un soļoju atpakaļ uz lidostu. Kājas jau ir piekusušas, un saule nežēlīgi karsta - grūti noticēt ka esmu tuvu polārajam lokam. Ezers blakus lidlaukam tiek izmantots kā lidlauks mazajām Cessna ar peldslēpēm. Interesanti skatīties, kā viņas ceļas gaisā un laižas lejup. Vēlāk man stāstīja, ka tā ir īsta māksla iešūpot lidmašīnu tā, lai momentā, kad paceļas, saskartos tikai viena slēpe. Lidlaukā sarakstu kartiņas un lasu Stīvena Kinga romānu, guļot mauriņā blakus stāvlaukumam. Vēlāk pārvācos ēnā un sāku runāties ar vietējo filipīnieti. Šis strādājis kaut kur DA Aļaskas salās un tagad, atbraucot atpakaļ, nevar dabūt rokā savu draugu taksistu pie kura ir visa viņa iedzīve. Šī tēva brālis esot Beck's alus kompānijas īpašnieks, sencis bijis liecinieks Markosa jaunības dienu varoņdarbiem un Jašumoto zelta liktenim. Var jau būt, ka daļu viņš piedomāja klāt, bet vēstures datus viņš pārzināja perfekti. Uzzināju daudz jauna par Filipīnām un noklausījos interesantu dzīvestāstu. Manas nospiestās kājas ir drusku atguvušās. Aizeju pie NorthWest Airlines un prasu par Ilgvara reisu. Viņi skatās kompjūterā, bet nekādi nevar atrast ... tad nu es nemaz nejūtos omulīgi. Es izrādās neesmu vienīgais, kurš kādu meklē. Divi vīri arī staigā apkārt un noskatās uz mani, beidzot vecākais no viņiem prasa ar akcentu, vai es neesot no Eiropas. Well, esmu gan - nez vai tas man uz pieres rakstits? Izrādas - šie meklē tos pašus vāciešus, kas lido kopā ar Ilgvaru. Vecais ir Swiss Alaska viesnīcas īpašnieks un jaunais ir viņa dēls Bils. Viņi zin vāciešu šefa vārdu un mēs noskaidrojam, ka reiss ienāks pēc 15 min. Šie man uzsauc Coke un runājoties izrādās, ka Bils strādā priekš urbšanas kompānijas Prudhoje naftas atradnē Aļaskas ziemeļos. Mums ir daudz ko pārrunāt. Noejam lejā un drīz barā atpazīstu Ilgvara seju. Trakoti ilgi nav redzēti Latvijas latvieši ! Salādējam mantas mašīnā un dodamies ārā no pilsētas uz Talkeetna. Ilgvars man pa ceļam stāsta par to, kas notiekas Latvijā, par kalniešu šķelšanos u.t.t. Man no malas raugoties ir grūti izprast un daudzas lietas šķiet neloģiski. Runājoties ātri vien sasniedzam Talkeetna, kas izrādās ir mazs miests taigas vidū. Hotelis ir jauki grezns, bet es nekad nedzīvotu tur par savu naudu. Talkeetnā ir vairākas lētas kalnoskāpēju viesnīcas, kur var palikt par $15 naktī ( K2 climbers bunhouse ) un dārgas viesnīcas (mūsējā), kur maksā $50 un vairāk par nakti. Vēl ir alternatīva kempingam, bet tad ir jāmazgājas upē. Iekrītu gultā un guļu kā beigts. 13.maijs. Pirmdiena Pamostos aiz ieraduma agri un izeju laukā staipīties. Brokastis ir labas un lielas. Dabūju aplūkot arī pārējos kāpējus. Baigi raibais pūlis! Pirmais iespaids ir, ka nevienam nav īsti nojausmas par to, kas notiekas, vai arī tā irtikai mana valodas barjera. Vienalga, pēc vairākkārtējas prasīšanas dabūjām savu telti. Uzceļot secinām, ka ir tā nekas - angļu Hyperspace. Vienīgi riebjas, ka stieņi ir jāver cauri auduma caurulei, tā ir baigā sāpe, ja ir ļoti auksts vai vējains. Esmu, jau laikam izlepis dzīvojot savā Tiros 1 ( Sierra Designs alpoņu telts).. Ragavas firma arī dodot un mēs dabūjām jaunas, tikko kā no kastes. Ragavas ir ļoti labas, es pat teiktu pārāk... Mountainsmith ar cieto sastiprinājumu un pilnu sistēmu. Cietais satiprinājums ļauj mierīgi iet uz leju un ragavas neskrien virsū. Grupā ir divas sievietes - Heidi un Ursula. Heidi ir pļāpīga bez gala un runā labi angliski. No pārējiem tikai daži spēj runāt brīvi un vecie vācieši vispār nesaprot ne vārda. Nedaudz vēlāk -- Heidi ( "Mammis" pēc Ilgvara ),Ursula (Ursi) un vācietis/šveicietis, ko Ilgvars šķiet iekristīja par "diskodejotāju" dodas iepirk paiku. Mēs paliekam uz vietas un dodamies izpētīt apkārtni. Tā bija milzu kļūda ... kas to būtu varējis iedomāties, ka vāciešiem nav vispusīgi sastādīta paikas saraksta un viss ir pašplūsmā! Es sarunāju ar veco hoteļa īpašnieku, ka aizbraukšu uz Ankoridžu pakaļ vienam vācietim, kas ierodas vēlāk. Tas ir ļoti nepieciešams, jo Ilgvaram vajag dažas lietas no REI veikala. Noskaidrojam, ka mūsu vadonim arī nav ne nojausmas, cik sniega lāpstas un zāģi ir uz grupu. Labi, ka Ilgvaram ir pieredze ar šito vadoni, Himalajos bijis tāpat, "džeks uzlicis mīksto organizatoriskajam darbam, uztaisījis sev labu aklimatizāciju un paņēmis virsotni ". Es nezinu, vai tas ir serviss vāciešu gaumē, bet man tas galīgi nav pa prātam ...un to nevar salīdzināt ar amerikāņu grupu auklēšanu ( pavārs, rīta kafija teltī ! u.c ) par mazākām summām. Mēs ar Ilgvaru izejam pastaigā pa Talkeetna. Miests ir ļoti mazs un vienīgā iela, pilna ar tūristiem domātiem veikaliem un biznesiem, beidzas pie upes. Kad beigās nokļūstam pie upes, tur paveras burvīgs skats uz grēdu. Laiks ir pieturējies ļoti jauks, kas nebūt neesot parasta lieta. Varam redzēt Denali, kas majestātiski slejas gaisā pārdesmit kilometru attālumā. Tas kalns ir liels ! Saka, ka šis esot pats augstākais kalns pasaulē, sākot no pamatnes, t.i. no iespējamās kāpšanas vietas. Iekožam kaut ko pusdienās mūsu pašu viesnīcā ... Ilgvars to uzsauc, jo man roka neceltos maksāt Latvijas summas par paiku Amērikā ... Atgriezušās meitas ar paiku un krāmē kaudzītēs. Pēc izskata kaudzes ir tik nevienādas, ka mēs muļķa prātā domājam, ka paika tiek izdalīta nešanai, nevis katram ēšanai ... ! Vakarā kāpjam mikriņā ( Chewy van ) un rullējam uz Ankoridžu. Plāns ir kaut kur labi paēst, iepirkt nepieciešamo inventāru un savākt vācieti no lidostas. Braucienā paiet kādas 2.5 stundas un ieripojam vakarīgi sārtā Ankoridžā. Pilsēta izskatās itin jauki, Ilgvaram šis ir pirmais iespaids par Amēriku, tādēļ viņam viss jauns. Aizbraucam uz REI un ilgi pērkamies. Nopērkam sniega lāpstu, zāģi un tad vēl Ilgvars pats sev nopērk lietas. Nākamais plāna punkts ir vakariņas - izdomājam, ka šovakar derētu meksikāņu, jo man garšo un Ilgvars nekad nav ēdis. Pēc ilgstošas braukalēšanās es izplēšu lapu no Dzeltenām Lapām un mēs dodamies uz ēstuvi. Tur ir kautkādas svinības, vai arī vēl joprojām svin Cinco del Mayo ( 5.maijs - Meksikas Neatkarības Diena ), bet mēs dabūjām ēst pa brīvu. Ilgvars ir autā. Ar novēlošanos izbraucam uz lidostu, bet ierodamies īsti laikā. Vācietis, kā jau vācietis nerunā angliski. Atpakaļ uz Talkeetna ! Pa ceļam iegriežamies ieliet benzīnu. 1 galons ( gandrīz 4 litri ) = $1.30. Vācietis maksā. Viesnīcā esam vēlā naktī. Rīt lidojam iekšā . 14.maijs. Otrdiena Brokastis, un intensīva kravāšanās. Pirmā vaciešu grupa dodas uz lidostu, visiem jau kājās plastmasas zābaki. 11-os ir jābūt Mountaineering Rangers stacijā lai piereģistētos. Vācieši, kā parasti, ir par vēlu. Pēc ievadinstrukcijas un vāciska video, kur pastāsta kā uzvesties uz kalna, ir jāmaksā kāpšanas nauda. Mūsu vadonis tad arī vēlas, lai mēs vilktu arā $125. No way ! (Kopējā kāpšanas summa ir $150 uz cilvēku un no tā $25 ir jāsamaksā, kad grupa iesniedz pieteikuma veidlapas 60 dienas pirms kāpiena.) Vācieši to labi zināja un man ne prātā nenāk maksāt vēl klāt tam, ko viņi ir nokāsuši. Starp citu, viņi organizē šo ekspedīciju nelegāli, jo nav oficiāli reģistrēti, lai darītu to uz Denali kalna . Tādēļ mēs visur figurējam kā mistiska Swiss/German International grupa un nevis IMC. What a heck, man vienalga, ka tikai būtu zolīda organizācija.... Beidzot nauda tiek atrasta, bet šie skatās uz mums tā, itkā mēs viņiem pensiju atņēmuši ... Drīz jābūt lidlaukā. Mēs ar Ilgvaru ieskrienam vēl vietējā inventāra veikalā "Windy Corner". Abi nopērkam sejas maskas, kuras izrādas vēlāk milzu noderīgas. Ilgvars nopērk sev plastmasas pudeli "lai izskatītos kā amerikānis" un slēpošanas brilles. Atpakaļ viesnīcā salādējam mantas iekšā K2 aviosabiedrības mikriņā, paši uzsēžamies pa virsu un laižam uz lidlauku. Lidlaukā nez kāpēc ilgi dabūjām gaidīt uz lidmašīnu. Kājas sāk sust plastmasas zābakos un tadēļ novelku tos nost. Beidzot ierodas mūsu sarkanās Cessnas un sākam kustēt. Pilots izmet, ka viņš vairāk nogurstot lādējot iekšā mantas lidmašīnā nekā lidojot. Vienalga, lidojums ir lielisks. Kalni vēl nav mākoņos un varam redzēt Lielisko ( Denali - "The Great One" [ vietējo nosaukums]) visā krāšņumā. Apakšā, taiga nomainās ar tundru un beidzot esam uz sniega. Pārlidojot pāri priekškalnei pilotam ir jātiek pāri sānu grēdai, lai iekļūtu pareizajā ielejā. Augstums ir kaut kur 9000 pēdas ( gandrīz 3 km) un stūrējot tieši virsū kalnam lidmašīna pēdējā brīdī sasveras, lai izlīstu cauri šaurai pārejai, kura trāpīgi nosaukta One shot, t.i. "Viens mēģinājums". Drīz mēs apmetam loku virs Kahiltna South Fork ledāja un ātri nosēžamies uz sniega. Priekšā ir paliela bāzes nometne, kalns ar sarkanām Coleman degvielas kanniņām un dispečere, kura aktīvi māj, lai griežot lidmašīnu riņķī. Sniegs ir mīksts un pakusis, tā ka pilotam tas īsti neizdodas. Izladējam savas mantiņas. Ilgvars pirmo(!) reizi izvelk ārā slēpes. Vispār laba sistēma, slēpēm apakšā ir "zivju āda", kas ļauj slīdēt tikai vienā virzienā. Es izvelku ārā savas sniegkurpes un pielieku pie kājām. Vēlāk novēroju, ka slēpotāji/sniegkurpjotāji skaita ziņā ir tā kā pusi uz pusi. Slēpes ir foršākas, lai brauktu uz leju, uz augšu sniegkurpes ir patīkamākas un daudz vieglākas. Arīdzan, kā vēlāk izrādījās - slēpes, būdamas dārgas, ir iecienīts augstkalnu zagļu medījums. Sarunājam, ka Mammis būs mūsu sasaitē. Labi vien ir, jo ne viens no pārejiem mūsu apakšgrupas vāciešiem nerunā angliski. Sākam durt pa Poon Hill uz leju lai nokļūtu uz galvenā ledāja. Pēc īsa brīža Ilgvars neveiksmīgi krītot salauž nūju. Es atdodu viņam savu Black Diamond, jo ar sniegkurpēm nūjas nemaz īsti nav vajadzīga. Sajūsmā par tikšanu beidzot uz ledus, es duru ātra tempā. Ilgvars beigās paliek nikns un sāk man stāstīt par "pļavu varoņiem", kurus viņš esot jau redzējis.... Ha, this is not the case! Vienalga, es ierosinu apgriezt riņķī mūsu trijnieka sasaiti, tā ka sākam iet mērenāk un temps ir visiem pieņemams. Necik tālu vis neaizejam, jo atduramies pie pirmās vāciešu grupas teltīm. Šie ir labi iekārtojušies vecā, labi iekārtotā teltsvietā. Mums, kā jaunpienācējiem ir pašiem "jāierokas". Vācieši izvelk plastmasas lāpstas un sāk rakties ( gribu redzēt, kā viņi ar tām raktos morēnā !), mēs arī padomju stilā palīdzam. Drīz gan atskārstam, ka velti tērējam laiku un mums neviens nepalīdzēs. Tad nu mēs sākam zāģēt un krāmēt sienu savai teltij. Taisam pirmās vakariņas, zupiņa viena uz diviem un garšo lieliski! Ejot gulēt es ielienu tikai vienā guļammaisā, jo nevajadzētu būt pārāk aukstam. Ilgvars ieritinās savā DryLoft un jūtas komfortabli. Es izvelku Walkman, un izrādās, ka dažas FM stacijas no Ankoridžas var uztvert. 15.maijs Trešdiena Pamostos guļamaisā, kas ir apaudzis ar sarmu. Telts griesti arī pārklājušies ar baltu slānīti. Tagad, vēlāk rakstot, neko nevaru atcerēties par šo dienu, viss balts, gluži kā sniegs pa kuru bridām. Varbūt, ka dienas vispār nebija :) Vienalga, nekur tālu mēs šajā dienā netikām, pagājām varbūt pāris stundas, pa ceļam apejot īsto 1. nometnes ieplaku. Sniegs nāk no gaisa un kļūst jau grūti apjaust, kurā virzienā dodamies. Jūtu gan, ka ņemam stavāku pacēlumu, jo slēpotaji sāk zigzagot (nolāpīts!). Man ar sniegkurpēm ir pilnīgi vienalga un ērtāk pat iet pa taisno uz augšu. Ilgvaram zābaki spiež kāju. Kad mēs nokļūstam nometnē, kuru ceļam, sniegam krītot, Ilgvars jau nu noteikti nav vairs "happy camper", tādeļ mēs norunājam, ka rīt samainīsimies ar zābakiem. Izmērs mums ir līdzīgs un manējie Scarpa Inverno's strādā Ok. Pa daļai vaina slēpjas arī vienveidīgajās slēpotāju kustībās. Es ar sniegkurpēm vismaz varu pamainīt iešanas stilu. Ēdam dienišķo zupiņu. Aprunājoties ar Mammi izrādās, ka manas aizdomas par paikas galīgo sadali ir pilnīgi pamatotas. Ir daudz ko teikt šajā jautājumā, bet aprobežošos piebilstot, ka mums uz diviem ir pietiekoši augstkalnu freeze-dried zupiņas, 2 (!)kg siera, ne pa tēmu dzērieni,12 granola bars un neviena šokolāde. Mani kā rūdītu studentu kaitina tikai piekāšanas fakts kā tāds, bet Ilgvars ir pieradis pie normālas barības.. 16.maijs. Ceturtdiena Šodien ir jauzvelk aukšā uz 9000' nometni. Balts kā putra, pēdas aizputinātas, neko nevar redzēt, mēs vairāk pēc izjūtas ejam uz augšu lavierējot pa ledāja ieleju. Nu "whiteout"- t.i. "pilnīgs baltums no sniega un miglas" ir gluži kā gramatās aprakstīts. Esmu šodien uz slēpēm un ar Ilgvara Koflach zābakiem. Tā nekas, zābakus es vispār nešņorēju, iebāžu kāju un tāpat vien eju. Ar slēpēm var just kāju svaru. Augstumu vēl nejūt. Pēc izjūtas apstājamies kaut kur pirms pagrieziena uz 11'000 pēdu nometni. Pēc tam kad esam jau sākuši ierakties blakus vienai jeņķu grupai šie paziņo, lai paciešoties, jo viņi taisās iet prom tūlīt. Rezultātā mēs dabūjām labiekārtotas vietas, bet pārējie vācieši "ierakumus pie Volgas". Viens no jeņķiem saka, ka šitais viņam esot trešais mēģinājums. Pagājušajā reizē šie nogaidījuši 6 dienas 17'200 nometnē un tad vēl četras 14'000 nometnē gaidot uz laiku, kamēr izbeigusies paika. Džekam baigā apņēmība, mēģināt to visu vēlreiz! Kad šie dodas projām, migla /mākoņi sāk izklīst un parādās jauks skats uz apkārtējām virsotnēm. Nemaz nepamanījām, kā esam uzkāpuši līdz Kahiltna ledāja galam. Miglas vāli pārvietojas īpatnējos veidojumos, kuri kopā ar sniegotajiem kalniem visapkārt dod ziemeļu kalnu sūruma izjūtu. Kaut arī spīd saule, kalnu biezais sniega klājums un sniegs visapkārt apliecina, ka kuru katru brīdi tas viss var nomainīties ar sniega vētru. Telts saulē uzsilst un es izlienu ārā, lai pakaifotu. Rezultātā saulē lasot grāmatu aizsnaužos un mani atmodina Ilgvara balss, pavēstot, ka mans feiss jau esot sarkans. Ooops ! Saziežu visvisādas smēres no Ilgvara aptiekas un kaut kā šoreiz tieku cauri sveikā, nezaudējot ādu. Kad saule aiziet aiz kalna, var just pamatīgu vēsumu. Līdz pat vēlam vakaram garām plūst ragavotu kāpēju straume. Jau apnicis teikt " Hi!". Vairums, ar ko runāju, nav uzkāpuši - laiks esot bijis vējains pēdējā posmā, kaut arī no šejienes izskatās saulains. Ejot gulēt lienu abos guļammaisos. 17. maijs Piektdiena Pamostoties ir itin vēss. Kravājos patīkamā apziņā, ka beidzot sāksim kāpt uz augšu - jau noriebies slāt pa vienmuļo ledāju. Pēdas aiz līkuma tiešām sak vest stāvāk. Kāpjot var redzēt, kā ieleja apakšā piepildas ar miglu un tā pamazām min mums uz pēdām. Negaidīti ātri ieveļamies lielā nometnē, kā tad- 11'000 pēdu nometne. Pirms vēl viss paliek balts noskatām kā cilvēki nāk lejup no stāvā Motorcycle Hill t.i. Motociklu kalna tieši pretīm. Mēs atrodam labu, dziļu bedri un iekārtojam savu telti. Šeit arī pirmo reizi uztaisu "celofāna maisa podu". Tas būtībā būtu jādara visur, bet mums vienkārši nav maisiņu ( nolādētie vācieši !). Būtībā jau tā ideja likt kluci maisiņā liekas sākumā pastulba, bet, kad padomā, ka te cauri iziet vismaz pāris tūkstoši cilvēku gadā - tad tas pat liekas saprotami un dabiski. Ja katrs kautu lāci kur pagadās, tad sezonas beigās nebūtu kur kāju spert.. Ieleja šeit ir šaura un visi garamgājēji ir redzami. Zem mums apmetas jeņķu organizēta grupa - vairums jauniešu manos gados. Man spiež galvu. Ilgvars taisa ēst un es ar pūlēm piespiežu sevi apēst porciju. Izeju vēl laukā. Kad saule aiziet aiz kalna, ēnā aukstums sāk momentā stindzināt pirkstus. Apēdis Citramonu, ar smagu galvu liekos gulēt. Kāpēc man vienmēr augstums spiež ap trīs kilometriem? 18.maijs Sestdiena Šodien dursim augšā ar zabrosku uz 14'000 nometni. Laiks ir miglains un laiku pa laikam snieg. Bet uz augšu ved zīloņu taka, tā ka pazust nevarēsim. Mammis šodien kavē pagastu. Rezultātā es ar koškām soļoju viens uz augšu pa Motociklu Kalnu. Pa ceļam redzami pāris aizsniguši bergštrunti un pie pašas augšas ir vairākas plaisas. Augšā es sāku justies nedroši un gaidu Ilgvaru, kurš palika gaidīt Mammi. Kad šie ir klāt, uzsienamies un ejam tālāk. Kad esam gabaliņu pagājuši, Mammim nelaikā uznāk vajadzība. Pūš stiprs vējš un apstājoties pie klajuma malas, uzvelku sejas masku un slēpotāju brilles. Uzreiz parādās komforta sajūta. Brilles gan drīz nelietīgi aizsvīst, jo es tās esmu pārāk cieši uzlicis. Pārejot pāri klajumam un pārrāpjoties pāri aizsnigušam bergštruntam nonākam pie slavenā Windy Corner. Vējš pūš itin stipri un apkārt redzami pliki akmeņi. Ar visu sejas masku pamanos iedzert no termosa un apēst granola bāru. Kārīgi noskatāmies uz vāciešiem, kuri ķeksē iekšā no mājām līdzi paņemtos Power Bars. Pēdas tālāk uz augšu ir aizputinātas un šveicietis, kurš šeit ir bijis iepriekš, uzņemas vadību. Pa stāvu korīti šķērsojam monstrīgas plaisas un izejam atpakaļ uz sniega. Kreisajā pusē mums nu jau ir West Buttress grēda. Plaisas ir lielas, bet sniega tilti šķiet izturīgi un nav par ko bažīties. Paejam garām 13'200 nometnei, kura ir maziņa un pilna ar teltīm. Daudz cilvēki velk ragavas uz augšu. Sākumā es domāju, ka tie iet traversu, bet nē, vairums tomēr vienkārši visu mantību uzvelk līdz bāzes nometnei 14'000. Pēdējo pacēlumu uz nometni īsti nejutām, jo viss bija balts. Tad piepeši bijām uz līdzenuma un pārsimt metru attālumā redzama sniega cietokšņu pilsēta. 14'000 nometne ir tādā kā bļodā, vējš te pūš, bet ne tik traki kā citur. Vienā tukšā teltsvietā ierokam savus maisus ar zabrosku. Nav ko daudz kasīties un mēs laižam uz leju. Pa ceļam savācam "diskodejotāju", kurš šodien asi izjūt augstumu un ir palicis uz nogāzes. Viņa zabrosku augšā jau ir uznesuši citi vācieši, tā ka mēs viņu iesienam virvē kā ceturto un ātrā tempā drāžam uz leju. Ejot ātri, pat vējš neliekas tik auksts un novelkam maskas un brilles. No Motociklu kalna jau paveras skaidrs skats uz 11'000 nometni. Nonākot nometnē, izbaudam lielisku vakaru. Mākoņu sega ir sablīvējusies pārsimt metru zem mūsu nometnes un nekustas no vietas. Debesis pilnīgi skaidras un vēja arī nav nemaz . Jeņķi mums kaimiņos nav pat izkustējušies - laikam paņēmuši atpūtas dienu. Viņu grupu vada viens vecāks vīrs un jauna meitene. Meitene piesaista uzmanību ar uzsvērtu organizatoriskumu. Vairums no šīs grupas ir laikam pirmo reizi augstos kalnos un klausās atvertām mutēm, kā viņu vadonis klāsta (skaļi un pārliecinoši - amerikāņu stilā) par saviem piedzīvojumiem uz North Cole t.i kāpjot Everestā. Par cik virsotne nekad netiek pieminēta, izsecinu, ka laikam jau neuzkāpa.... Skuķītis arī šo to piebilst un arī esot tur bijusi. Vienalga, es sēžu pie mūsu telts arpusē, smēķēju un klausos viņu nostāstos un štukoju, kur viņi dabūja naudu tādam pasākumam.. nez vai vadot iesācēju grupas uz Denali ? Šiem ir uzcelta liela virtuves telts un pašiem pat nav paiku jātaisa. Vakars ir ļoti silts. Tumši zilās debesis kopā ar mākoņu segu, saplūstot ar kalnu pārsimt metrus zemāk, veido fantastisku, sastingušu okeāna viļņu iespaidu. Visi nometnes iedzīvotāji ir ārā un tusējas pa bariņiem. Ielienu teltī tikko pazūd saule. Ilgvars sašķirojis paiku, ko atstāt šeit atpakaļceļam. Mana ideja ir vienkārša - viena liela ēdienreize, jo, ja mēs esam atpakaļ šeit, tad ejam ārā. Mēs bieži runājam par to, ka vajadzētu dabūt vēl papildus degvielu - katram mums ir galons, bet ar to var nepietikt, ja iesēžamies purgā tur augšā. 19.maijs. Svētdiena 11'000 nometnē vairums grupu atstāj slēpes un zabrosku (cache) atpakaļceļam. Mēs jau nolūkojām lielu sniega alu, kas ir blakus mūsu teltsvietai, bet vācieši izlemj prosto samest visu vienā teltsvietā. Ja jau barā, tad barā ! Vācieši pamanās cūciski izmest atkritumus plaisā, kaut arī esam labi instruēti visu izvest ārā no kalniem. Mēs ar Ilgvaru tajā laikā jau dodamies uz augšu un viena grupa, kas redz vāciešus to darām, pienāk man klāt un prasa, vai gadījumā mēs neesam no Nacionālā Parka cilvēkiem? Laikam vēlējās mums paziņot, ko tikko redzējuši .... Es izliekos, ka nepazīstu vāciešu grupu. Idioti! Visur ar lieliem burtiem ir rakstīts to nedarīt ! Vai viņi tā dara arī savos Alpos ? Kāpiens uz augšu paiet vienmuļi, ejam jau pa zināmu ceļu. Mammim ir smagi, jo viņa vakar zabroskā gandrīz neko neaiznesa. Nonākot 14'000 nometnē atrodam labu vietu teltij, ātri uzceļam un savācam zabrosku. Kāds ejot projām ir aizmirsis krievu ledus āķi, karabīni un pāris skrituļus. Mēs viņus atstājam ārpusē, bet ceram, ka īpašnieki neparādīsies. ... Izmēģinu arī luksus publisko ( vārda tiešākajā nozīmē ) tualeti. Kaut arī pūš auksts vējš apsēžoties uz porlona ir tik patīkama sajūta, ka grūti pat atrauties ....ha ! Cilvēki iet uz augšu un nāk uz leju no West Buttress pa visu sniegu. Brīžiem atklājas skatam 16'000 nometne uz grēdas un cilvēki uz nogāzes. Daži iet pa tiešo uz augšu, kur, kā man šķiet,atrodas 17'200 nometne, bet vēlāk izrādās, tur ir Orient Express un West Rib - divi alternatīvi maršruti uz virsotni. Sāku runāties ar kādu sievieti, šī izrādās pēc akcenta un tautības čehiete, bet dzīvo Valdez, Aļaskā. Bijusi augšā un tikusi līdz virsotnes grēdai, bet stiprais vējš nav ļāvis aiziet atlikošos pārsimt metrus līdz virsotnei. Tad viņa vēl nogulējusi pāris naktis sniega alā 16'000 nometnē un tagad gaida laiku, lai mēģinātu vēlreiz. Vakarā aizeju līdz reindžeru teltij, lai uzzinātu laika prognozi. Pie telts satieku pāris frančus krāšņos "pižikos", kuri arī tikko ieradušies. Liekās baigi sakarīgie un jautrie veči. Mums runājoties, no telts iznāk izstīdzējis cilvēks ar sarkanu, saules apdedzinātu seju. Saka, ka laiks ir riebīgs un tāds būšot vēl vismaz trīs dienas. Eju atpakļ uz telti un mierinu sevi ar domu, ka laika prognozes bieži kļūdās. Praktizējam reklāmu fotogrāfēšanu. Itin jautri. Radio skan gluži kā Ankoridžas centrā. Nav jau brīnums, jo esam nokļuvuši "tiešā skatiena līnijā ". Aizmiegu klausoties picas reklāmas pa radio (ar piegādi jebkurā vietā pusstundas laikā !). 20. maijs Pirmdiena Pamostoties jāsecina, ka laiks tiešām nav mainījies. Šeit lejā 14'000 nometnē laiku pa laikam atspīd saule, bet augšā nomācies. Mēs izmantojam šo dienu slaistoties pa nometni un gulšņājot teltī. Sākam krāmēt lietas, ko ņemt līdzi. Izejam uz minimālo programmu ar maksimālu paikas nodrošinajumu - sēdēsim augšā kamēr laiks paliks labāks. Vācieši īsti nezin, ko grib darīt. Mammis un Reinholds nāks augšā kopā ar mums. Ņemsim tikai vienu telti un, ja kas - ierokamies kādā alā. Vējš augšā esot aizpūtis pāris teltis ... 14. nometne piepildās ar tādiem pašiem gaidītājiem.. 21.maijs Otrdiena Pēc brokastīm saliekam virsū koškas, sasienamies virvē ar Ilgvaru un sākam stumt uz augšu. Taka, labi iemīta un nomarķēta, zigzago uz augšu pāri bergštruntiem. Īstenībā nekā īsti bīstama nav - ja zin, kur ir plaisas un uzmanās, tad var iet arī bez virves, kā to vēlāk redzam darām. Somas ir pasmagas un to izjūtam, kad nonākam uz ledus. Tur ir uzliktas margas, nenosakāma vecuma un izcelsmes, bet tauta uzticas un dulferējas uz leju vai arī iekārušies rāpjas uz augšu. Viena marga ( labās puses ) ir uz augšu, otra uz leju. Kāpiens tikai kādus pārsimt metrus, bet diezgan nogurdinošs. Ilgvaram ir problēmas ar Petzl žummāru. Jeņķi ir uzkāruši resnās jūras virves un žummārs to nevar saķert. Man, izmantojot tēvzemes ražojumu, nav nekādu problēmu. Raugi, dažkārt pārāk labi arī nav labi ... Nonākot uz pārejas ( 16 nometne t.i 16'000 pēdas ) esam pamatīgi iesvīduši. Šeit ir pāris telšu vietas un pusaizsnigušas sniega alas. Aiz mums tūlīt uzrāpjas Reinholds un Mammis. Mēs atpūšamies, iedzeram un tad sākam kāpt pa korīti uz augšu. Satiekam pa ceļam satuntuļojušos lejāgājējus - šie saka - augšā esot auksts un pamatīgi pūšot vējš. Kāpiens pa korīti nav pārlieku tehnisks vai bīstams un stāvākajā posmā pat atkal ir satieptas margas. Aizmugurē lēnām un grūti nāk Mammis, kas ir sasiets kopā ar Reinholdu. Kad tuvojamies 17.2 nometnei ( 17'200 pēdas), esam izpumpējušies (t.i. vismaz es) un paužu ilgums sāk pārsniegt kāpšanas laiku... Beidzot, kad pārejam pāri pēdējam pauguram, skatienam paveras sniegota ieleja pa kuru vējš dzenā sniegu un valda nešpetns aukstums. Izskatās baigi nemīlīgi, bet no nākamā pakalna pretī mums nāk vīrs MEC pūķenē. Šis izrādas esot kanādietis un šeit dzīvojot jau kuro dienu.Iepriekšējās naktīs esot saplēstas dažas teltis. Šim esot divvietīgā ala, tādēļ vējš šo netraucējot. Esot mēģinājis virsotni,bet partneris pievīlis un vējš bijis par stipru. Šis štuko mēģināt atkal ... varbūt šovakar.. Vēl esot divas citas alas - viena korejiešiem un otra paštruntīga. Aiz mums drīz parādās viens no vāciešiem. No Mamma un Reinholda nav ne vēsts. Vācietis ( Gerhards ) ir uznācis atsevisķi no saviem diviem partneriem, kuri vēl cīnās ar korīti. Viņam esot tikai telts pārvalks... Mēs aizejam izlūkot korejiešu alu - tā ir milzīga un iekšā ir uzcelta telts ...Bet lejā 14. nometnē runājoties=žestikulējot ar viņiem sapratu, ka viņi drīz taisās nākt atpakaļ. Kanādietis aizved mūs uz otro alu - tā ir ielejas dibenā un alas ieeja ir baigi uz leju. Alas griesti spīd cauri, bet pēc nelielas apspriedes mēs ar Ilgvaru nolemjam necelt telti, bet gan palikt šeit. Mani spiež augstums un galva ir pasmaga. Vācietis aiziet palikt pie kanādieša - gadījumā, ja kolēģi neparādās.... Laiks uz vakaru noskaidrojas un vējš norimst.Vēlāk vakarā redzam, kā kanādietis aiziet uz augšu uz Denali pāreju. Žēl, ka mēs esam par " svaigiem ", lai viņam sekotu.. Iekārtojamies un parokam savu alu. Nekas sevišķs, bet dzīvot varēs. Sarmas kārta birst no griestiem uz visu, kas patrāpās apakšā. Ieejai priekšā aizkaram telts pārvalku un pasaule piepildās ar zilu gaismu. Es esmu ļoti vājš un vienīgās lietas, uz ko parakstos, ir ēst Ilgvara sataisītās vakariņas un likties gulēt. Ilgvars guļ pie ieejas, aizlicis tai priekšā savu somu. 23. maijs Ceturtdiena Gulēju abos guļammaisos ar visām slapjajām drēbēm uz vēdera. Neskatoties uz to, sniega ala savu ir paveikusi, un, kaut arī temperatūra iekšā ir konstanti negatīva, pārlieku aukstumu pa nakti nejūtu.Dīvaina sajūta ir tādā alā. Laiku arī nevar saprast, jo sniega sienas noslāpē vēja skaņas un zilā gaisma nemainīgi un taukaini blāvi spīd. Izejot pačurāt tomēr jāsecina, ka diez kas labs nav - no augšas krīt sniegs un pat Denali pāreja nav redzama. Vējš mūsu ielejā nav pārāk stiprs. Ielienot atpakaļ alā ir jāsecina bēdīgo, bet loģisko faktu, ka gaisā var pakārt cirvi. Alas ieeja ir gandrīz kādu metru dziļāk par apkārtni un visas smagās gāzes sakrājas apakšā. Izeju pastaigā - jūtos kā kosmonauts, jo ar pūķeni, sejas masku, brillēm un biezajām kombinzona biksēm rodas tāda kā nerealitātes sajūta. Bez mums nometnē ir vēl tikai vāciešu telts - tur ieradušies pārējie divi vācieši. Telts nelāgi klab vējā.. Izrunājos ar šiem.Viens no vāciešiem ir apsaldējis pirkstus. Kanādietis esot saniedzis virsotni pagājušonakt un aizgājis uz leju.Nolemjam, ka jāgaida laiks.. varbūt šovakar .... Šiem ir Walkie-talkie, lai sarunātos ar apakšas nometni. Pēc pāris stundām būšot seanss, tad uzzināsim laika prognozi. Stundas pavadām sniega alā. Ēdam un vāram dzērienus. Ilgvars kaut kad ap šo laiku sāk justies nelāgi. Kuņģis viņam piesaka streiku un atsakās ņemt pretī jebkādu paiku. Izmēģināmies visu ko, bet labāk nepaliek. Nonāk pat tik tālu, ka no vāciešu zupiņu smakas vien Ilgavaram nāk atpakaļ. Nakošajā vizītē pie vāciešiem dabūju melno tēju, savāru rūpīgu čefīru, bet Ilgvaram tas ir par stipru un nekādu labumu nedod. Laika prognoze arī neko labu nevēsta. Vakars pienāk un laiks kā ir, tā ir štruntīgs. Šonakt es guļu pie durvīm. Nakts sniega alā. 24.maijs Piektdiena Nekas nemainās. Laiks ir sūdīgs, Ilgvars badojas, sienas zilas un apkārt absolūts zemledus klusums. Ciemiņu soļi dzirdami, jau pārdesmit metru attalumā. Nezkapēc brīžiem sāku justies kā zivs zem ūdens. Atnācis ir Gerhards. Čoms svārstās, bet bez virsotnes negrib padoties. Norunājam, ka neko darīt - jāgaida vien tālāk. Alā jau ir gandrīz kā klīnikā, man ir grūtības ēst, jo es redzu kā Ilgvaram jau no smakas vien paliek sūdīgi. Man škiet, ka tas ir no oglekļa monoksīda gāzēm, kuras rodas kurinot prīmusu. Sāku rakt tranšeju ar domu padziļināt ieeju zemāk par alas grīdu.Man pazīstamie franči ir uznākuši augšā. Vismaz pārmaiņa - izrunājamies par iespējām, šīe taisās tikai palikt šeit līdz vakaram un, ja laiks nenoskaidrojas iet uz leju. Ilgvara veselības stāvoklis man nemaz nepatīk. Viņš jau gan varonīgi cenšas neko neizrādīt, bet, ja šis būtu parasts gājiens, mēs jau pāris stundu laikā būtu ceļā uz leju. Guļu visos guļammaisos, cimdi rokās, maska galvā un lasu Basic Concepts of Bhuddism. Īstā literatūra, īstā vieta - daudzas domas tiešām ir nekrietni patiesas un atbilstošas situācijai. Tulkoju labākos gabalus Ilgvaram. 25.maijs Sestdiena Ārā mūžīgais baltums un pūš neliels vējiņš, būtībā nekas nopietns, bet gājiens uz virsotni ir ļoti garš un pa ļoti atklātu un vienveidīgu apvidu. Pēc Denali pārejas kāpiena vienigais atskaites punkts ir stāvā krauja labajā (mūsu ) pusē. Otrā pusē siena turpinās un, ja purgā pazaudē kraujas malu tad var mierīgi noklīst līdz Muldrow ledājam .... Tas jau īstenībā vēl nebūtu galvenais - pati virsotnes korīte ir itin stāva un stiprā vējā nepatīkama. Šodien pārejai pārnāk pāri viena traversa grupa no Muldrow ledāja puses. Uz virsotnes esot bijuši daži no grupas vairākas dienas atpakaļ. Šodien šie tikai ar visām ragavām pārrāvuši pāri pārejai. Gulējuši esot tuvu pārejai otrā pusē. Kamēr es tā runājos ar viņiem, ieraugu, ka no pārejas nāk lejā vēl divi stāvi. Šie kustās itin lēni, jo viens no viņiem visu laiku krīt gar zemi. Uz stāvā traversa tas nemaz neizskatas pārāk labi. Es paeju šiem pretī uz pārejas pusi. Novilcis sejas masku izmetu pāris tradicionālos teikumus angliski. Pirmais no vīriem atsaka lauzīti, ka nerunājot angliski. Uz manu jautājumu ?Habla Usted Espanol ? es tieku apbērts ar vārdu plūsmu. no kuras izlobu, ka šie kāpuši uz virsotni pa West Rib maršrutu no pašas apakšas, ka viņa partneris augšējā nometnē esot apsaldējis kājas, tā ka pašlaik tās pilnīgi nejūtot. Telts un vairums mantu ir palikušas un West Rib, ļoti tuvu pie "Futbol Field" un viņi pa visu sniegu skrien tagad lejā uz 14'000 nometni pie ārsta. Īstenībā, kad sākam runaties, es atceros, ka mēs esam tikušies Ankoridžā, inventāra veikalā, kad daži meksikāņu kāpēji man viņus parādīja. Waldemar ir viens no Brazīlijas slavenākajiem alpīnistiem un pirmais brazīlis kas uzkāpis Everestā. Viņa draugs Rolando ir atkal slavens klinšu kāpējs, bet diemžēl nav pasaudzējis savas kājas Denali aukstumā. Runājoties esam aizgājuši līdz Muldrow traversistiem, šo vadonim ir CB Radio un viņs mēģina sazināties ar 14. nometnes ārstu. Pašlaik vēl nav panākumu, bet es iesaku pamēģināt no kores, kur nometni var redzēt. Piesējis Rolando īsā pavadā dodos šos pavadīt līdz 16 nometnei t.i. margām uz leju. Ja jeņķim izdosies dabūt kontaktu, tad ārsts un reindžeri paies šiem pretī no 14 nometnes. Lēnām klumburējam uz leju, kā jau teicu - kore nav bīstama, bet ir vietas kur, ja nožaujas var ilgstoši izbaudīt kritienu pie Pētera t.i. Peter ledāju. Viss beidzas laimīgi un lejā ar laba vēlējumiem palīdzu šiem uzsieties uz margām. Uz 16'000 pārejas tusējas ļoti daudz cilvēku. Jeņku plānota grupa ar pūlēm ir tikusi augšā pa margām, bet laikam vēl viss nav cauri, jo vadonis zaudējis jeņķisko savaldību lamājas uz mazāk veiksmīgajiem. Uz pārejas sēž arī šveicietis un gaida Ursi ... šie ir nobrieduši mēģināt rīt neatkarīgi no laika apstakļiem. Šis mani uzcieā ar granola bar ( laikam jau to viņam daudz ...!!) Tad es pametu baru un izmantojot savu aklimatizāciju pastaigas solī dodos augšup pa kori. Itin jauki bez somas ! Gandrīz pie augšas satieku Ilgvaru, kas arī iznācis pastaigāties. Atpūšoties pārrunājam, ka šitai naktij ir jābūt pēdējai un rīt ejam leja. Baigais vārgums iestājas no tādas nekā nedarīšanas un dzīves augstumā. Nonākot majās ( alā ) liekos gulēt, jo nekā labāka jau nav ko darīt. Bišķi paroku alas ieeju, kas jau vairāk izskatās pēc pirmā pasaules kara tranšejas. Ventilācija itkā ir mazliet uzlabojusies, bet vēl tālu no vēlamā. Vācietis un šveicietis atnāk un stāsta par to ka rīt mēģinās neatkarīgi no laika. Mēs tikai šūpojam galvas. 26.maijs Svētdiena Rīts ne ar ko neatšķiras no iepriekšējiem. Mūsu lēmums iet lejā jau ir pieņemts. Sākam krāmēt līdzņemamās mantas. Vācieši satuntuļojušies izgaist baltuma uz parejas pusi. Nu nav reāli tādā laikā nokļūt līdz virsotnei, ja ceļs nav izgaismots ar sarkaniem lukturiem ...! Atstājam vairumu paikas un degvielas, kā arī prīmusu alā, lai nebūtu to jānes atpakaļ augšā.Sarunājam ka vācieši arī atstās lieko paiku mūsu alā. Lejup ceļš ir relatīvi viegls un nokļūstot līdz 16'000 laiks pat zemāk ir skaidrs. Lejā nometnē mēs iegāžamies šveicieša teltī. Bet drīz šie atgriežas neko nepanākuši un uzceļ atpakaļ mūsējo.Tā ka mums ir jāpārvācas ... noslaucu tomēr viņiem dažus cigārus un kaifoju vārot dienišķo zupu. Vacieši nekur tālu nav tikuši, virs Denali pārejas viss bijis putrā un vējā, tad nu šie atmetuši visam ar roku dosies šodien pat lejup. No visa vāciešu bara vienīgi Gerhards, uzzinājis, ka mēs paliekam, prasās ar mums. Pārrunājot ar Ilgvaru piekrītam. Pārējie satuntuļojas, nograuj teltis un aiztinas uz leju. Nākošreiz braukšot uz Nepālu vai kādu citu siltu vietu ... Vakaru es pavadu ēdot, bet Ilgvars meklējot variantus ēdamam ... ko varētu iemānīt kuņģī iekšā. Ramen nudeles, kuras es dabūju no jau pazīstamajiem brazīļiem izskatās Ilgvaram noderēs. Brazīļi ir atkopušies un dabūjuši vai nopirkuši vairumu inventāra. Es šiem vēl iedodu degvielu, kura mums ir papilnam un vienu no prīmusiem. Rolando kājas šoreiz laikam tiks cauri tikai ar izbīli, bet Waldemār ir pats iedzīvojies sudraba dolāra lieluma jēlumos uz papēžiem. Rezultātā, virsotne viņiem iet gar degunu un labi, ja vēl izdosies savas mantas atdabūt. Žēl gan, jo savādāk es varbūt piedalītos sasaitē ar viņu augšup pa West Rib, lai paņemtu virsotni un savāktu viņu mantas. Laika prognoze sola labu virsotnes laiku trešdien. Būtu jau ļoti labi, jo savādāk Ilgvaram avio biļete aizies garām.. 27.maijs Pirmdiena Šodien laiks ir ļoti labs. Augša uz kalna vēl balts plīvurs, bet lejā ir patīkami. Štukojam, ka rīt kāpsim atpakaļ. Ilgvars jau var ieēst kaut kādu paiku un to ļoti prātīgi dara. Jāatgūst iekavētais. Izeju pastaigāt uz plato malu pie West Rib. Skaisti skati. Kaut kāds jeņķis pa mobiļņiku runājas ar sievu. Dīvaini un nedabiski.Daudz cilvēku nometnē. Visi štuko kaut kad drīzumā iet uz augšu. Vakarā pilnīgā bezvējā visi izlien no teltīm, lai klausītos laika prognozes pārraidi no apakšējās bāzes nometnes. Radio skaņas piepilda nometni ar patīkamiem jaunumiem. 28. maijs Otrdiena Pamostoties laiks nešķiet ne ar ko labāks kā citās dienās. Tomēr ātri sasienamies un, vācietim pa priekšu ejot,sākam kāpienu uz augšu. Ilgvars būtībā nosaka ātrumu, jo viņam ir svarīgi nepārpūlēties un taupīt spēkus priekš virsotnes. Nokļūstot uz margām, es eju sasējies ar Ilgvaru, bet vācietis rāpjas viens pats. Noskatoties, ka neviens nenāk uz leju, es sāku kāpt augšup pa lejupnākošo virvi - savādāk vācietis gāž ledus šķembas uz galvas ... Pretī no augšas nāk kaut kādi satuntuļojušies stāvi. Šie aktīvi žestikulē, ka mēs esam uz nepareizās margas. Es Ņūjorkas stilā mierinu viņus " It's O.k. I got rights to do it!" t.i. "Viss kārtībā ! Es to drīkstu darīt ..." Beidzot tomēr pārvācamies uz pareizo margu. No lejā kāpējiem neviens uz virsotnes nav ticis - tikai apsaldejuši pirkstus ... Ilgvars ar visiem izrunājas. Atskatoties varu redzēt vēlīno kāpēju virteni nākam no 14. nometnes. Uz margām būs sastrēgums ! Uzejot uz 16'000 pārejas skatam atklājas pusaizsnigusi, bet labi iekārtota nometnes vieta ar kadām 5 teltsvietām un spriežot pēc karodziņiem vismaz 3 sniega alām. Atsienamies no virves un tālak eju viens, jo plāns ir, ka es sākšu paplašināt mūsu alu, lai trijatā varētu sagulēt. Kāpiens iet veikli, jo aklimatizācija nu jau ir rūpīga. Laiks nu nemaz neizskatās kā solīts laika prognozē - apkārt klīst mākoņi un brīžiem uzsnieg sniegs, vēja gan gandrīz nav. Nokļūstot 17. nometnē jāsecina, ka tautas ir itin padaudz. Teltis ir saceltas bez rūpīgām sniega sienām - visi laikam paļaujas uz laika prognozi ... Mūsu ala nav aizņemta, tranšeja gandrīz aizsnigusi, bet jumts ir neskarts. Maiss ar paiku, prīmuss un degviela arī iekšā. Rūpīgi roku dziļu tranšeju, jo vēlos panākt, lai ala "elpotu". Atnāk vācietis, sūdzas par nogurumu - nododu šīm salauzto lāpstu, lai palīdz, bet no viņa nav nekādas lielas jēgas. Ielīdis alā, sāku zāģēt blokus līdz atnāk Ilgvars un īsti laikā sāk palīdzēt tīrīt alas ieeju, jo es jau esmu sevi gandrīz apracis. Ilgvars saka, ka Tedis, Zauls un Juris Ulmanis esot tepat netālu teltī. Tedis izliekoties, ka Ilgvaru nepazīstot, Juris mokoties ar augstuma galvas sāpēm, bet Zauls esot aizgājis savākt "zabrosku" no 16. nometnes. Kad Zauls būs atpakaļ, jāiet būs ciemos. Izrokam pamatīgu platību - tā vien bail, ka plānais jumts neuzgāžas virsū. Ārā valda tāda kā migla, talumā redzu Zaulu, kuru var pazīt pēc iešanas manieres. Aizeju ciemos. Šie iekārtojušies teltī netālu no poda. Zauls tiešām ir priecīgs mani redzēt, Tedis mazāk, Juri vispār tajā dienā ne redz, ne dzird. Šie esot jau mēģinājuši uzrāpties līdz pārejai, bet tālāk nevarējuši tikt dēļ sliktās redzamības. Es izmetu jociņus - vai tik nevajadzētu rīt rīkot skriešanās sacīkstes uz virsotni par ko visi pasmejas. Pēc cilvēku pūļa augšējā nometnē un Jura aklimatizācijas trūkum, tas vairāk atgādinātu skriešanos trolejbusa pieturā... Vēlāk Zauls atnāk pie mums ciemos uz mūsu alu un stāsta par viņu piedzīvojumiem nākot uz augšu. Gājis jau labi, bet vispār izklausās pārlieku eiforiski un nesakrīt ar manu nelielo kalnu pieredzi. Virves viņiem nav. Juris ir piesiets pāris metrus garā " kurpšņorī", ja kāds no tiem sniega tiltiem nebūtu izturējis, tad būtu " Hasta la vista ". Ar laiku arī viņiem noveicies pamatīgi - nav dabūjuši ne sniegu ne aukstumu. Kā mans sencis teiktu " jūra līdz ceļiem...." Salienam visi savā midzenī un aizmiegam patīkamā dzestrumā. Pa nakti pamostos no soļiem, kuri tuvojas un beidzot sāk nākt virs mums pa mūsu alas jumtu. Es sāku skaļi lamāties. Alas iejā parādās izpūrusi korejieša seja, kurš atvainojas, ka neesot zinājis ka ala apdzīvota. Nolādēts, viņš lasīja nost karodziņus, kuri iezīmē mūsu alas robežas. Brīnums, ka jumts izturēja ! Vēl viena nakts sniega alā. 29. maijs Trešdiena VIRSOTNES DIENA Pamostamies itin pavēlu, bet neko jau nevajag sasteigt. Laukā spīd saulīte un diena izskatās tieši tāda kā laika prognozē apsolīta. Uz pāreju jau dodas gara virtene ar cilvēkiem - Denali pāreja šodien vairāk atgādina Čilkutas pāreju zelta drudža laikā. Uz nogāzes virtenē būs kādi 50 cilvēki un jauni pūļi dodas klāt. Mēs laikam esam vieni no pēdējiem kuri paēdot brokastis dodas uz pārejas pusi. Kad nu beidzot mēs izejam, ātri vien paejam garām mazāk aklimatizētajiem un vairāk laika pavadām līkumojot apkārt kāpējiem nevis uz takas. U.S. Marines ( jūrnieku rota) gan ir pieklājīgi un viņu vadonis pavēl visiem nokāpt no takas, lai palaistu mūs garām. Forša armija - esot tāda speciāla augstkalnu programma. Visi ģērbušies vienādā "augstakā labuma" inventārā. Tuvojoties pārejai secinu, ka man ļoti salst kājas... nez vai tas no mitrajām zeķēm, zābakiem vai nezkā. Beidzot tomēr nonākam uz pārejas, kur spīd saulīte un kājas atgūstas. No pārejas kāpiens pa maziem pakalniņiem iet uz augšu. Nav nekā tehniska. Paejam garām ļoti daudz cilvēkiem. Ilgvars ir atguvies un soļo ļoti labi. Vācietis arī nesas kā velns. Kaut kur pie 19'000 apstajamies atpūsties un taisam fotogrāfijas. Es raugos uz Denali Ziemeļu virsotni, kuras augstumā mēs nu esam. Tur ir ļoti interesants stāsts: Pašā kalna kāpšanas vēstures sākumā vietējie zeltrači tur uzkāpa bez kāda inventāra un uznesa lielu karogu, lai parādītu velnu iebraucējiem un izbeigtu šmaukšanos ar viltotām virsotnes fotogrāfijām. Nonākot pie Futbol Field secinām, ka nosaukums ir ļoti atbilstošs - sajūta ir ka tu esi fultbola laukuma tribīnēs. No šejienes var redzēt virsotni un cilvēku virteni pa ceļam uz to. Laiks nu laikam nevar būt ideālāks. Mēs fiksi noskrienam lejā uz laukuma un sākam rāpties stāvajās pretējās puses tribīnēs, kuras izved uz virsotnes korīti. Aiz laukuma sāk pūst vējš un stāvums liek izjust augstumu. Pēc brīža esmu jau iegajis stadijā, kad paeju piecus soļus un tad atbalstoties uz ļedura desmit reizes ieelpoju. Kādā atpūtas brīdī Ilgvars rāda man divus stāvus uz virsotnes kores. Viens no tiem visu laiku velk otru, kurš laiku pa laikam nokrīt vai nekustas. "Zauls un Juris" Ilgvars nosaka. Tā arī izrādas. Kad mēs nokļūstam uz virsotnes grēdas varam redzēt Latvijas karogu plīvojot uz virsotnes simt piecdesmit metru attālumā. Mes atpūšamies un atstājam somas grēdas galā. Uzvilkuši pūķenes, dodamies uz virsotni. Mani ir pārņēmusi tāda kā nerealitātes, bet apmierinājuma sajūta. Mēs esam paveikuši to ko no mums sagaida un tīri personiski esmu ticis līdz augstuma rekordam. Uz grēdas pa ceļam satiekam Tedi, tad Zaulu un Juri - spiežam viens otram roku un apsveicam ar virsotni. Juris ir baigais velns, jo kā izrādas ir puisis ar nopietnu masu, un kaut arī viņš atzīst, ka bez Zaula šeit nebūtu.. tomēr tas ir itin labs "ushering" piemērs un sasniegums no viņa puses. Atvadījušies mēs dodamies atlikušos metrus līdz virsotnei. Priekšā ir pūlis un mums ir jāgaida rindā līdz tiekam pie kārtas taisīt virsotnes bildes un izpildīt tradicionālos t.i. sponsoru reklāmas rituālus. Ilgvara fotokamera ir tik smalka, ka jāspiež poga ar plikiem pirkstiem. Vienreiz pamēģinājis es rūpīgi nolamājos un vairāk uz to neparakstos - aukstums ir nežēlīgs un tā var atvadīties no pirkstu galiem. Labāk fotogrāfēju ar savējo, kur pogu var nospiest arī biezajos OR dūraiņos.Skats uz apkārtni ir iespaidīgs, beidzot var izjust, ka Mt. Hunter un Mt.Forarker ir ievērojami zemāki. Muldrow ledājs svītrains līkumo arā uz taigu. Īpatna sajūta - viss ir paveikts, visas šaubas par iznākumu ir garām, novaldu eiforiju sevī domājot par Ali-Bek alpoņu-glābēju instruktoru kursos dzirdēto frāzi, būt divtik uzmanīgam ejot uz leju no virsotnes. Pielaužu mūsejos uzsieties un tad mēs duram skriešus uz leju. Glisējot panesamies garām visiem, kas vēl smagi velk augšup uz virsotnes korīti. Aiz Futbol Field divi stāvi tuntuļo uz leju, viens no viņiem visu laiku krīt gar zemi, otrs to stutē.. līdz beidzot abi divi nosēžas sniegā. Garām ejot es prasu standarta amerikānisko jautājumu vai viss ir kārtībā .... Izrādas, ka tie ir Zauls ar Juri. Juris ir pamatīgi izpumpējies, bet apņēmīgs tikt lejā uz savām kājām. Mēs brīdi parunājamies, uztaisam bildes un tad duram tālāk. Tieši pirms nometnes panākam arī Tedi. Esam lejā vieni no pirmiem. 17.2 nometne ir pilna ar cilvēkiem, kuri cer kāpt virsotnē nākamā dienā vai arī gaida šodienas kāpējus atpakaļ. Izdalu paiku visiem, kas tik piesakas, degvielu atdodu parka reindžeriem. Jāpiebilst, ka 17.2 nometnē pie oranžā glābēju konteinera mētājas daudz pussizlietotu degvielas kannu.. Atdodu Tedim sausos dzērienus un slāju atpakaļ uz alu. Mūsējie jau sakramējušies un laižam uz leju pa grēdu. Patīkami ir atbildēt uz pretīmnācēju jautājumiem un saņemt apsveikumus. Pie 16'000 nometnes atpūšamies un bazarējam ar kanādiešu, skotu un zviedru kāpējiem. Atdodu šiem degvielu no mūsu pudelēm. Beidzot liekamies virsū uz margas un laižam lejā. Es eju sasaitē ar Ilgvaru, jo viņa žummārs nestrādā, beigās tomēr arī man apnīk pārkabināties uz margu posmiem un dulferējos tālak ar rokām uzverot tikai karabīni. Apakšā zem margām sēžam un saņemam pēdējos spēkus, lai tiktu nometnē. Pusceļā Ilgvars atsienas no sasaites, jo viņam skrienošais temps ir noberzis kājas. Nometnē valda patīkams omulīgums, visi grib zinat, kas tur notiekas augša. Ēdam, dzeram un klausamies radio. Hei, tagad tik uz leju. 30. maijs Ceturtdiena Skrējiens uz leju. Mums rodas ideja piezvanīt uz Latviju, bet pat pec tam kad ar lielu lūgšanos izdodas pielauzt reindžeru dot atļauju ... rinda uz telefonu ir mūžīga un visādi lien priekšā, tā ka beigās no idejas atsakāmies. Savakuši savas mantiņas laimīgi atrodam kaut kādus čehus, kas savac visu mūsu paiku neskatoties. Vienalga, apkrāvušies esam pamatīgi. Izbrienam arā no nometnes. Vienlaicīgi ar mums izbrauc kaut kadi citi vācieši, kuri brauc lejup ar slēpem. Nezko viegli šiem viss neiet ... mēs viņus panākam vairakas reizes. Aiz Windy Corner mēs gandrīz nokļūstam leduskrituma nogruvumā. Pa cik ejam lejup sasaitē, tad tā arī atpūšamies - tieši blakus milzīgiem ledus bluķiem, kuri nokrituši no augšas. Mums atpūšoties, no augšas nonāk vēlviens nogruvums. Es biju pirmais un tieši apakšā ... skaņa uz manīm iedarbojās kā starta pistole - nometu somu un skrienu pa pusapli projām. Tā nu iznāca, ka sasaites beigās Ilgvars nemaz neizkustējās, bet visā noraudzījās kā teātrī. Gerhards arī dabūja pamukt ... Vispār jau noveicās - neviens bluķis netrāpīja ne man, ne somai - tā ka savākuši pekeles ātri dodamies prom no šīs neviesmīlīgās vietas. Pirms Motociklu kalna mana koška atraisās un es skaisti nožaujos un izslīdu. Ātri jau sevi noturu ar ļeduri, bet neveiksmīgi esmu uzkritis ar dibenu pats uz savas koškas. Amizanti, bet sāpīgi ! Noskrienam no Motociklu kalna 11'000 nometnē. Pa ceļam visi bergštrunti nu jau ir vaļā un skrienot lavierējam tiem apkārt pa biezāku sniegu. Kājas jau ir nospiestas un negribas vairs uz papēžiem mīt. Lejā panākam slēpotāj-vāciešus, šie arī esot tikai nesen parādījušies. Atrokam savas ragavas un taisam pusdienas. Vācietis nevar atrast savas slēpes... pēc ilgstošas meklēšanas jāpiekrīt, ka tās ir nofenderētas. Gerhards izteiksmīgi izsaka savu viedokli vācu lamu vārdos ... bet tā iet, ka neierok savas glaunās mantas. Ilgvars nejūtas pārāk labi, laikam vakardiena tomēr prasīja pārlieku lielu piepūli, pēc 4 badošanās dienām. Vienalga - izlemjam, ka es laidīšu ar slepēm, Ilgvars ies ar sniegkurpēm un Gerhards bridīs tāpat vien. Doma visiem viena - jāpaspēj līdz lid-ledājam uz pedējām lidmašīnām ! Sākumā uzsienamies, bet jau pēc pāris rūpīgiem kritieniem saprotu, ka tā nav aršana ! Viņi iet pārlieku lēni un līkumo bez jēgas...tad nu es pēc kārtējā kritiena, sniegainu seju paziņoju, ka tālāk došos bez virves. No visiem dažādajiem braukšanas variantiem man vislabāk iznāk stumt ragavas pa priekšu vadot viņas aiz ilksīm. Itin jautri - it sevišķi, kad ragavas sāk mīkstajā sniegā taisīt delfīnu lēcienus ! Ātri panāku kolēģus un jau pēc neilga brīža man uz viņiem ir jāgaida. Gaidot sataisu sniega-ūdens- apelsīnu pulvera miksli, kurš momentā iekļūst populārāko dzērienu sarakstā. Viss nobrauciens līdz pat lielajam ledājam palicis prātā kā patīkams plezīrs, kad vienīgais uztraukums ir par to ka ragavas varētu ielūzt kādā no daudzajām plaisām un aizraut mani sev līdz. Beidzot, ka nonākam uz līdzenas virsmas noņemu slēpes un sagaidījis pārējos solidarizējos ar Gerhardu. Sniegs uz vakaru kļūst šķidrs un tas nemaz nav patīkami ... bet laikam arī Gerhardam ļoti gribas izkļūt no šejienes un viņš iet kā traktors. Pirms paša South Fork uzlieku atpakaļ slēpju ādas un duram augšā Poon Hill ar pēdējiem spēkiem, lai noķertu jau retāk lidojošās lidmašīnas. Nonākot pie dispičeres sarunājam, ka šī izsauks taksi, jo K2 jau šodien vairs nelidos. Nometnē satieku pazīstamos frančus - šie bijušī virsotnē pa Orient Express maršrutu pāris dienas pirms mums. Sēžam un smēķējam cigārus un runājamies par nākotnes plāniem. Beidzot atlido Avio-taksis. Pilots izlec laukā sandalēs un mētā jokus ar dispičeri. Gluži kā no citas pasaules. Lidojums ir interesants, jo taksists, uzzinājis, ka Gerhards arī strādā aviācijā taisa paraugdemonstrējumus un lido pa tiešām skaistām vietām. Lidojums virs upes kādu trīs metru augstumā man vairāk atgādināja sajūtu motorlaivā. Beidzot tālumā parādas Talkeetna ciems ko apliecina lielie burti uz lidlauka skrejceļa. Viss ir tik ļoti zaļš. Eleganti nosēžamies un pieripojam pie takšu stāvvietas ... Atverot durvis, galva momentā apdulst no zāles, lapu un zaļās pasaules smaržas. Taksists ar kompāniju grillē lasi un dzer alu. Ieraugot, ka Gerhards gatavs atdot dvēseli velnam par malku alus arī mēs tiekam aplaimoti ar alus bundžām...Smēķējot cigāru un dzerot alu domāju par to, ka taisnība vien bija tam vīram uz kalna, kurš man teica, ka ir divējādas sajūtas izlidojot ārā no šiem kalniem .....patīkamas ir modernās pasaules ērtības, bet pietrūkst balto sniegu skarbuma un piedzīvojuma sajūtas. Beigas. Legālā atkāpe Šis rakstu darbs nepretendē uz precizitāti detaļās un ir uzrakstīts balstoties uz atmiņu ilgāku laiku pēc kāpiena. Autors vēlētos ieteikt meklēt konkrētus datus un laikus - Ilgvara Paula atskaitē kura atrodama Kalnu Fondā