Ievads
Tehniski šīs lapeles noveda līdz pilnībai Solveiga.
Šis teksts 2007. gadā ir iegūts skenējot un labojot kļūdas no izbalējušas 90tā gada izdrukas, kuru gatavoja Solveiga.
Rajona karte
Ja ir kādas atkāpes no īstenības, tad labojumus veicis Gunča.
7. augusts
Aizbraucām uz Rīgu. Sapņojām par speciāliem somu sakrāmētājiem . Mums ar Juri darīt neko negribas. Andris atklāja, ka mājās aizmirsis ceptu gaļu. Juris pamazām atceras, ka cirvja arī nav līdz. Plēves arī nav sagatavotas. Pārmaiņus guļam, uzpīpējam un cenšamies saņemties krāmēt somas. Ap 10 vakarā sākam darboties. 12tos arī tas ir apnicis. Nolemjam celties piecos. Protams aizguļamies.
Gundars
8. augusts
Rīgā lidostā Juris, kā pieredzējis braucējs tur kāju zem bagāžas svariem. Lidmašīnā guļam. Maskavā mums jātiek uz Domoģedovu. Autobusā vietu nav, bet šoferis, lāga večuks pa 40 rbļ. piedāvā mūs aizvest uz Domoģedovu. Domoģedovā es atklāju, ka manas mantas tarakāni sāk līst uz visām pusēm. Kaut kur atstāti sieriņi utt. Kā pieredzējuši fotogrāfi mēs kasetes priekš filmiņām protams nepaņēmām. Visas nepatīkamās domas par atstātām mantām kompensē spirta pietiekamība (3 litri augstākā lab.). Taisām striptīzu (pārģērbjamies lidostā). Baudām tādu kolorītu, kā rindas, šineļi utt. Santis man iedeva vienu pāri vilnas zeķu. Es vieduma brīdī Santa flomāsteru (speciāli drēbei uzrakstu (Ko skaties, es pazaudēju drēbes!) uz krekliņa un uz cepures (Es braucu uz Altaju! Heijā!). Atlidojuši uz Barnaulu iekožam. Šis ir viens šizo gājieniem. Mums pat maršruta grāmatiņā nav MKK zīmoga. Bet viss ir kārtībā. Juris krieviski sāk skaitīt labu padomju Tautas folkloru.
Gundars
9. augusts
Pirmais un pēdējais viedoklis par Barnaulas lidostu:- ļoti patīkama ģimeniska lidosta, protams nedaudz pieveidota, bet pavadīt šeit pāris dienas ir tīrā izprieca. No rīta nedaudz uzprišinājušies, t.i. izdzēruši pāris glāzes ar firmas dzērieniem (ņem 1/2 trauka limonādes "Grušnij" otru pusi C2H5OH, sajauc, pasniedz pa komjauniešu modei), iekāpām savā Jakā-40, likās, neviens mūs no turiene ārā neizdabūs. Taču mūsu cerības par ātro nokļūšanu Ustj-Koksā tika sagrautas, un, mantas atstājuši lidmašīnā. Mēs devāmies atpakaļ uz lidostu. Izlidošanas laiks pārcēlās uz priekšu. Lidostā letiņu vairāk kā Rīgas nēģeru kvartālā. Visi, kas brauc uz mājām, stāsta, ka kalnos nepārtraukti līstot, bieži notiekot dažādas likstas. Mēs norunājām, ka ar mums tā nebūs, jo kalni noturēs mūs par pašnāvniekiem, tāpēc dabiskās lietu pretišķības likuma dēļ, nosisties neļaus. Dienai sliecoties uz vakaru, mēs jau savas lidmašīnas pasažierus pazīstam pēc sejas, pasmaidām un sveicinām. Pēcpusdienā vēlreiz nedaudz uzprišināmies (tā pamatīgāk), uzdziedam dziesmas (sevišķā cienā "Kurzemnieki"). Andžis vieduma brīdī iegādājies zelta zivi, piespraudis to pie sirds un sola mūžam nešķirties no tās. Nopērkam ēsmu un nedaudz ierijam. Mums par patīkamu pārsteigumu kļūst zināms fakts, ka izlidošana pārceļas uz nākamo dienu. Vēl patīkamāk mēs jutāmies, kad konstatējām, ka mūsējie, t.i Ustj Koksieši mūsu brigādi jau iemīļojuši, mēs tiekam vākti, par mums rūpējas. Savākuši somas no lidmašīnas, dodamies meklēt vietu naktsguļai. To atrodam kādā vecbūvē blakus lidostai. Pirms aizmigšanas mešalkā vēl izraisās strīdi, vai spēsim pamosties laikā rīt no rīta. Nejēgā kož knauši. Saldu dusu!
Santis
10. augusts
Arī šis rīts, kā parasti sākās ar aizgulēšanos. Lidmašīna no Barnaulas uz Ust-Koksu bija paredzēta 5.30. Mēs piecēlāmies 5. Bet nebija liela nelaime. Lidmašīnu vēl ar kādiem pāris piegājieniem atcēla līdz vieniem. Var just, ka esam kļuvuši par tādām centrālām personām mūsu ekipāžā. Mēs jau sēžam mierīgi bez uztraukumiem, ka lidmašīna varētu aiziet, un ēdam. Jo zinām, ka kāds jau tāpat mūs pasauks. Vēlāk vēl viens tūrists, kaut kāds ofiņš , arī mums piesitās klāt. Ar to mēs minam krustvārdu mīklu, bet diez ko nevaram atminēt. No rīta Andžis mētāja Rokfelleru. Pārliecinājies, ka bez rindas neizdosies nopirkt kefīru, nostājās rindas galā un, vicinot pa gaisu rubli, pilnā rīklē sauca, lai dodot šim 4-us kefīrus bez atlikuma . Bet pārdevējai nebija biznesmena domāšana, un viņa nenovērtēja šo ienesīgo darījumu. Lidostā satiekam vēl dažus latviešus, no tiem noslaucam baterijas un cigaretes. Tā garlaikojoties pienāk izlidošanas laiks, un mūsu ģimeniskā Jak-40 gādīgie pasažieri neatkarīgi viens no otra sāk mūs saukt uz reģistrēšanos. Vispār ar Jaku lidot ir tīri forši, vismaz ir kur kājas izstiept. Lidmašīnā mums apvaicājas, kāpēc šodien nedziedam. Bet izkāpjot visi mums novēl visu to labāko. Vēl Ustj-Koksas lidostā viens vīrs māj mums ar roku. Knapi paspējam izkāpt no lidmašīnas, kad vēl viena krievu grupa aicināja mūs pievienoties. Pa piecītim no purna un puspudeli spirta aizvedīšot mūs līdz Tjungurai. Šis brauciens bija kaut kāds mistisks, no sākuma pa kaut kādiem mežiem it kā mukām no mentiem , kuri kaut kur stāvēja, pēc tam šoferis ilgi un dikti braukāja pa kaut kādām pļavām, meklēdams savus drauģeļus, kurus tā ari neatrada. Līdz ar tumseli bijām Tjungurā. Finālā viņš vēl mūs sabaidīja, ka kalnos klīstot divi lāči cilvēkēdāji. Pie tilta uzreiz diviem sīkiem palūdzām, lai atved maizi. Bet pēc tam satikām divus vietējos un kaut kādu instruktoru. Visi trīs flaķī. Šie iepriekšējai krievu grupai par tilta pāriešanu no katra noslauca pa rublim. Mēs ar viņiem uz reiz sabīdījām tekstus. Pēc viņu nostāstiem varēja padomāt, ka esam nokļuvuši kaut kādā itāļu mafijas darbības zonas centrā, Pa kalniem klīstot mežonīgi reketieri, šaujot pa labi un pa kreisi. Aplaupot, pat nabaga tūristus. Vispār varēja saprast, ka te gandrīz ir pasaules centrs. Esot no Rīgas ekstrasensi bijuši. Vakar esot vāciešus ar laivām un zirgiem vadājuši. Filmējot. Pēc šī stāstījuma kā pierādījums no viena šī vīra kabatas izlidoja tukša "Marlboro" paciņa. Pa visu to jezgu vēl tā starp citu, kaut kāds kazahs uzklīda, kuri te strādājot. Un piesolīja mums "puļu v lop" . Bet tos tie vietējie paši paši neciešot, jo visu laiku kaut ko ceļot un ceļot. Vispār viņi izrādīja interesi par politiku. Beigās apsolīja, ka mūs no rīta ar traktoru aizvedīšot līdz Tekeluškai. Un teica, lai nakšņojot pa labi, pārejot tiltu. Tā esot viņu zona un tas jau nozīmējot, ka esot ieguvuši viņu labvēlību. Rubuli par tiltu mums neuzprasīja. Vēlāk sakurinām ugunskuru, padzeram tēju un ejam gulēt. Vēl pirms aizmigšanas vienīgi Gunčis tā sāka krākt, ka teltij jumts cilājās, un droši vien arī pāri upei ciemā bija dzirdams. Bet kad viņu pamodinājām, viņš mēģināja novelt vainu uz katru no mums pēc kārtas un teica, ka neesot vēl aizmidzis.
Juris
11. augusts
Šorīt piecēlāmies kā parasti ar nelielu nokavēšanos, Tas ir - pusstundu pirms norunātā randiņa ar vietējo mafiju. Uz ātru roku iekožam brokastis, mēs dodamies uz tikšanās vietu. Vietējos nesagaidījuši, es ar Gunču dodos iespiest zīmogu maršruta grāmatiņā. Pie pasta nejauši satiekam vienu no vakardienas sarunu biedriem, kas solījās mūs aizvest līdz pašam Kučerlas ezeram. Kad sākām runāties, izrādījās, ka viņš neko no vakardienas sarunas neatceras. Tad viņš pēkšņi ielēca mašīnā un, neko neteikdams, kaut kur aizbrauca. No tur pat līdzās stāvoša vietējā, lai gan viņš sarunā nepiedalījās, uzzinām, ka viņš aizbraucis pie traktorista un pēc piecām minūtēm būšot atpakaļ. Mēs nolēmām pagaidīt. Tik tiešām drīz vien viņš ir atpakaļ un sola, drīz atbraukšot traktorists. No traktorista mēs uzzinām, ka viņš var uzbraukt tikai kādus 14 km un piedevām piebilst, ka mazāk par 20 cilvēkiem viņš nevedīšot. Bet kad mēs piesolījām puslitru ta, viņš ir ar mieru. Kad tiekam pie tilta, kur palika Santis ar Juri, un taisāmies doties tālāk, pēkšņi nez no kurienes uzrodas tas pats biedrs ar žiguli un melnu keponu, Santis viņu nosauca par mafijas šefu. Līdzās ar viņu vēl kādi mafijas biedri. Kaut ko pačukstējuši traktoristam, tie no sava vidus izvirza melno keponu uz pārrunām. Ar argumentu, ka viņi visi nebraukšot līdzi liek mums saprast, ka spirts jāatstāj šeit. Nosprieduši, ka traktorists mums nekur nespruks, piekrītam šādai operācijai. Tā nu mēs tiekam uzvesti tos solītos 14 km. Tālāk mums jādodas pašu spēkiem. Pa ceļam satiekam ļoti daudz grupu. Citi iet pa Kučerlu uz augšu, citi - lejā: "Kur grib, tur iet". Visi, kurus mēs satiekam, grib mūs sveicināt un to arī dara. Mēs arī tos sveicinām un prasām, vai tālu līdz Tekeļuškai. Visi saka, ka tālu. Neviltotu prieku mums sagādā latviešu grupa, ar tiem mēs pārmijam kādu vārdu vairāk. Viena no grupas meitenēm nezin kāpēc jautā vai Santis nav ģeogrāfs, tas mums sagādā neviltotus smieklus, jo tas tiešām tā nav. Viņš ir ģeologs. Meitene laikam saprata savu kļūdu un nosarka. Tagad mūsu mazajai grupai pa priekšu iet Juris. Pēc vienas krievu grupas labsirdīga padoma mēs pavisam nejauši novirzāmies no īstās takas aizvien augstāk kalnā. Sākumā mēs par to priecājamies, jo tur ir daudz ogu. Kad visas ogas ir apēstas, mēs saprotam, ka esam uz nepareizā ceļa. Santis aiziet izlūkot. Juris lādē krievus. Gunča ka upenes esot neīstas un dod tēvišķu padomu ēst bez mizām. Santis atgriežas un paziņo, ka atradis zvēru taku, kas iet taisni uz augšu. Sākumā mēs gan nepiekrītam pa to doties, bet Santis mūs pielauž. Tā nu mēs ejam, līdz ir jau vēls, bet kalna galu vēl neredz. Nolemjam taisīt naktsmītni tur pat. Tā arī darām. Sākumā domājam gulēt sēdus. Bet vēlāk izveidojam nenormālu naktsmītni no plēvēm. Pie ugunskura runājam par lāčiem un reketieriem. Lai pasargātos no meža saimnieka, uz takas virs nometnes uzkurinām ugunskuru, zem nometnes Juris atstāj kluci. Gunča to iemūžina uz fotofilmas. Paēduši mēs dodamies gulēt cerēdami, ka naktī nelīs lietus.
Andris
12. augusts
Savās besīgajās guļvietās pamožos ap 10.00. Visi guļ. Santis kaut ko tur puspamiegam utojās. Man pa nakti zem kājām bija palikta soma, un visu nakti es regulāri modos un pieturēju savu somu, kaut gan tas nebija vajadzīgs. No rīta, nevarēdams sagaidīt, kamēr citi pieceļas, es sāku kurināt ugunskuru un vārīt tēju. Dzeru tēju un cepu speķi, kad Juris ar Andri sāk bļaustīties, ka gribot ēst. Ap pusvieniem paēduši sākam ceļot pa zvēru taku. Pēc pusotras stundas nonākam pie upes. Konstatējam, ka tā ir Tekeļu upe. Lai nezaudētu augstumu, traversējam uz augšu pa Tekeļu ieleju, līdz nonākam vienā līmenī ar upi. Šeit taisām pusdienas. Sāk līt lietus. Es visu laiku žāvēju kreklu (arī lietū). Iedzeram tēju ar spirtu. Siltāk nepaliek. Pārmaiņus kurinām ugunskuru un drebināmies (Jurim ar Andri palika silti). Juris ar uzvarošu saucienu iebļaujas. Es skatos, šis atradis "Atmodas" gabaliņu. Es saudzīgi, kā lielu svētumu, paņemu šo avīzes gabaliņu Jurim no rokām, rādu Andrim. Andris atsakās viņu no manīm ņemt, iesaka mest zemē un norāda uz sūdu zemē, no kura, izrādās, avīze noņemta. Mēs ar Juri mazgājam rokas. Mēs vēl aizmigām, sēžot zem plēvēm. Lai sasildītos, tēlojam koncertu Lomās: Santis - vēderdejotājs, Andris solists. Mēs ar Juri auditorijām. Andrim dziesmas teksts visai vienveidīgs, bet nekad neatkārtojās.
Teksts:
„Kad es tevi satiku,
Tev bij pirmā pozīcij,
Man gribējās ar tevi būt,
Un ņemties tā, ka spalvas jūk.”
Dziesmas turpinājās no pirmās līdz 10. Pozīcijai.
Gājām uz augšu. Tekeļu sateces nogriežamies pa Kara-Trjurerūpīti. Pēc mežu robežas taisām nakts mītni. Andris atstāj šturmeni. Malka un ūdens nav. Es ar Andri aizskrienam līdz pārejai apskatīties. 10.00 ejam gulēt. Man vakarā diezgan sūdīgi. Sāp kakls.
Gunča
13. augusts
Kā parasti piecēlāmies ap 7.00. Bija gan vārgi mudinājumi celties agrāk, taču tie atbalstu nerada. Ejam sākotnēji pa rupjām, lielām nobirām. Pēc tam ejam pa strauta gultni, kur ceļš vieglāks. Pārejā esam augšā 8.30. Uzkāpšana nav grūta. Pāreja saucās Bakovoje, noņemam Markovas tūristu zīmīti. Norijām šoķīti un šļūcam lejā. Gar maziem ezeriņiem pieejam pie tūrista. 9.20 sākam uzkāpšanu, sākotnēji ejam pa strauta gultni, nobiras nav irdenas. Vēlāk pārejam kuluārā, daudz sniega. Ari no gaisa sāk snigt. Pl. 11.40 esam uz pārejas, noņemam Maskavas tūristu zīmīti. Noejam pa labi, kur karnīze beidzas. Pēc tam stipri traversējam nogāzi. Pa vidēji biezu sniegu diezgan ātri nošļācam lejā līdz morēnai. Tas aizņem aptuveni 20 minūtes. Pulkstenis ir 12. Mums par godu atspīd saule starp mākoņiem. Visi steidz sauļoties. Ejam pāri morēnām. Aiz otrās gala morēnas vaļņa - feini ezeriņi. Pīles, irbes. Taka parādās tur, kur no ezeriņa iztek strauts, vāji saredzama. Pl. 13.00. Ejam uz leju nesteidzoties. Pa ceļam no kāda ciedra novācam čiekurus. Gremojam. Pa stāvu taku nokāpjam pie Animas ezera aptuveni 16.30. Do huja daudz tūristu. Laiks foršs Žāvējam ... Pierijamies un pārdzeramies, kakājam. Telti uzceļam pie kolosāla ūdenskrituma. Bazarējam par "bietēm". Juris atzīmē, ka gali nav mazgāti, tāpēc var saķert triperi.
Santis
14. augusts
Kā jau šīsdienas šefam pienāktos, no telts izlīdu pirmais un sāku rosīties ap ugunskuru. Pēc vakardienas lietus, nakti bija uznācis sals, un visa zeme, malka un telts bija pārklāta ar plānu ledus kārtiņu. Šodien solās būt slikts laiks. Jo debess ir nepierasti zila, un drīz arī mūs sāk apspīdēt saulīte. Beluha redzama pilnīgi skaidri. Apmēram pl. 10.30, tērpušies šortos, ap vidu apsietām jakām, brillēm un bruņojušies ar ļeduriem un vienu piena bundžu, kā tādi kalnu āži sākam kleterēt uz augšu. Apdzenam tos krievus, ar kuriem reizē aizbraucām uz Tjunguru. Kuri pagāja mūsu apmetnei garām apmēram pirms kādām 40 minūtēm. Uz ledāju uzejam ar pāris minimālām atpūtas pauzēm. Nu, skati es teikšu vienreizēji. Ekstāzes variants. Ieēdām pienu ar ledu, palēkājam pa ledāju, pakaifojam un sākam steberēt uz leju. Augšā bijām ap pusvieniem, lejā pustrijos. Uzvārām riktīgi katlu ar zupu un stumjam kuņģī cik nelien, bet jāēd, kurš neēdīs, tas mazgā katlu uzreiz, bez jebkādas lozēšanas. Pa starpu tādā pašā stilā, kā vakar izēdām visas rozīnes, kuras šodien būtu foršas pie putras, apēdam šokolādi. Ap 5.30 mūsu grupele ir izvīstījusies, un mēs sākam steberēt uz Karatjurika pusi. Nopriecājamies, ka laiks sāk palikt foršāks - velkas lielie foršie mākoni. Paejam garām meteo stacijai, nogriežamies pa kreisi un uzvelkamies līdz meža robežai. Izstrīdamies par telts vietu. Te ir forša malka, tādi lieli, sausi celmi, izskatās, kā kādreiz deguši. Kamēr uzvārām auzu biezputru, laiks jau ir labs - no gaisa krīt pa pusei sniegs, pa pusei lietus. Andža nez kāpēc ir sagribējies aspirīnu un tāpēc visiem mēģina iestāstīt, ka viņam sāp vēders.
Juris
15. augusts
Šorīt nepavisam negribas celties. Santis ar Gunču gan augšā ir ap 9. Mani aiz kājām izvelk ap 10. un liek tūlīt pat skriet uz mežu un lasīt sēnes. Salasīju kādas divas saujas ar bekām un vēl bikiņ tādas, kas līdzīgas cūcenēm, bet nav cūcenes. Tēja jau ir uzvārīta. Salasītās sēnes spraužam uz mietiem un cepam. Gunčs ir ļoti izbrīnījies, kad ierauga, ka es sēnes tīru. Viņam labāk garšo tie pārpalikumi. Santis sēnes ēst kategoriski atsakās, jo viņam patīkot garšīgi sagatavotas. mēs gan neatsakāmies no tādām pusjēlām. Bekas nogāja lejā tā tīri nekas, bet tās cūkveidīgās gan bija rūgtas un pēc tam visu dienu kaltēja muti. Kamēr ēdām, garām gāja kaut kādi tūristi un jautāja, kur jāiet. Juris tēvišķi parādīja kaut kur tur. Viņi pateicās un tā arī gāja. Pēc kādas pusstundas arī mēs izgājām, tas bija ap 11. Uz pāreju veda kārtīga taka. Mēs dodamies uz Karatjureku. Tie tūristi, kas pagāja mums garām, bija vai nu galīgi muļķi, vai arī nebija pareizi sapratuši Jura norādīto virzienu, bet taku viņi nebija atraduši. Tādēļ mēs izdomājām, ka varētu viņus pasaukt atpakaļ un Juris uzsvilpa tā, ka no kalniem sāka birt akmeni (tas gan bija bišķi vēlāk uz pārejas). Tie Juri izdzirdēja un nāca atpakaļ. Mēs devāmies tālāk. Pēc īsa brīža, kad mēs bijām pakāpusies kaut kādā kalniņā, Santis svinīgi paziņoja, ka mēs esam uz Kara-Tjurekas pārejas. Pāreja gan izskatījās ļoti aizdomīga, bet neviens neprotestēja, jo visi gribēja ēst saldējumu. Kad saldējums bija apēsts, mēs devāmies uz īsto pāreju. Laiks kļuva aizvien labāks un, kad uzkāpām uz pārejas, bija jau pavisam labs, sniga sniegs, un bija migla. Uz pārejas no Kučerlas puses tajā pašā laikā uznāca vēl viena grupa, no kuras viens varonis parādīja izcilu vīrišķību un noberzējās ar sniegu.Sākām kāpt lejup. Bišķi pakāpusies, sāka birt akmeni, kuriem impulsu deva vai nu Jura svilpiens, vai arī mūsu roku spēks. Kāpjot lejā, uztaisām vēl vienu pauzi, lai novilktu jakas. Pauze ievilkās. Bet, kad sākām atkal iet, katliņš gribēja palikt. Es tam to neļāvu. Pie meža robežas atkal satikām tos tēviņus, ar kuriem braucām no Ustj-Koksas. Mana jaka tā arī neatradās. No atstātās pārtikas bija aiztikts tikai speķis un olu pulveris. Pusdienās ēdām mannā pārmaiņus ar gaļu un ar upeņu ievārījumu. Apēdam ķīseli un 6. dodamies tālāk. Ar ķīseļa apēšanu radās problēmas. Uzvārījās bišķi vairāk nekā mēs varam apēst. Sākumā visiem garšo labi un cīnās pa labāko kumosu. Bet vēlāk ķīselis visiem spiežas pa acīm un man pēc spirta iedzeršanas arī pa muti. Pēc grupas vairākuma domām šis tonizējošais dzēriens, kura recepte ir gaužām vienkārša, proti, spirts + ūdens, nebija izdevies. Vienīgi Gunčs saka, ka normāls. Turpinām ceļu gar Teļuškas krastu uz leju. Santim radās laba ideja - attīrīt taku no lielajiem akmeņiem. To visa grupa ar lielu prieku dara. Nokļuvuši līdz Kučerlai, Gunčam rodas lielā iedvesma, un viņš paķer vissmagāko somu un ar vēl lielāku ātrumu, kā skrējis pa Tekelušku uz leju, viņš skrien pa Kučerlu uz augšu. Aizskrējis līdz kaut cik pieņemamai naktsmītnei, viņš pagaida, kamēr piesteberē pārējie, un jautā: "Dursim tālāk vai paliksim tepat? Pārējiem tālāk netīkas skriet, tāpēc ātri sāka būvēt telti, lai Gunča nepaspētu pārdomāt. Vakarā viegla tējiņa un gulēt.
Andris
16. augusts
Šorīt uzstādām rekordu, pieceļamies 9.30. Santis šodien pirmais. Vārām tēju. Pēc viena gaļas konserva notiesāšanas neparasti ātri satauņājamies un izejam 11.00. Pēc vakardienas sēņu orģijām man ir aizpampušas acis, izskatās, ka Jurim ar Andri arī tas pats. 11 mēs izejam no labām teltsvietām (stundas gājienā uz augšu pa Kučerlu no Tekeļu upes). Uz pacēluma pie Kučerlas ezera nonākam aptuveni pēc stundas gājiena no nakšņošanas vietas. Te Andris ar Juri pieprasa glukozi . Man visa soma jākrāmē ārā. Santis ar Juri tēlo narkašus, ēd glukozes tabletes ar brūklenēm un saka, ka esot baigi forši. Pēc 15 minūtēm iztauņājamies un ejam tālāk. Pēc stāva pacēluma zem sevim ieraugām Kučerlas ezeru. Tas ir ap vieniem. Foršākie skati. Atrodam pie koka piesietu fotokartīti ar Brīvības pieminekli, turpat arī lapiņas, kas aprakstītas lietuviešu valodā. Nekā nevar saprast. Izlemjam noiet lejā pie ezera, paiet uz priekšu un taisīt pusdienas. Ieraugam pie ezera labās šiltītes, kas reklamē laivu nomu uz visu dienu un bagāžas uzglabāšanu uz nenoteiktu laiku. Aģentus gan nekur neredz. Nolemjam iet ar kājām, jo nav zināms, cik noplēsīs, un šīs šiltītes meža vidū izskatās nenopietnas. Ejam uz priekšu, bet visur visas vietas piedirstas, tur kur nav nekādas cilvēku pēdas tur purvs. Beidzot atrodam pusdienām vietu pie strauta, ezera malā, kur vēl ugunskura vietā siltas ogles. Santis ar Andri metas makšķerēt. Atnāk kaut kāds krievs un prasa vai mēs šai vietā palikšot pa nakti. Mēs sakām, ka mēs tik uztaisīsim pusdienas. Kamēr ēdam makaronus, pārējie grupas biedri mūsu viesim piebrauc ar laivām. Mēs prasām, kur viņi dabūjuši laivas. Viņi saka, ka paņēmuši ezera galā, tās tur esot stāvējušas un viņi vienkārši paņēmuši. Tie piedāvā mums aizbraukt laivas atpakaļ. Mēs piekrītam. Iedodam tai grupai paiku, par spīti visam uzpīpējam un braucam ar laivām prom. Es ar Andri vienā laivā, Santis ar Juri otrā. Pirmās laivošanas minūtes pavadām pamatīgā eiforijā. Juris izceļas ar indiāņu kaujas saucieniem. Santis ar kājām tēlo motoreni, bet mēs ar Andri apgriežam otrādi cepures, kas Santim atgādina zēnus no kaut kāda klipa. Fotografējamies. Airējam aptuveni vienādi. Tad Juris ar Santi aizairējas tālāk, un Andrim izkrīt makšķere no laivas. Kad braucam atpakaļ viņai pakaļ, tā ir pazudusi. Nospriežam, ka kaut kāda zivs būs pieķērusies. Braucam tālāk. Kad apstājamies galā, noliekam laivu pie citām, nopriecājamies pa labo kooperatīvu sistēmu. Ezeram pāri braucām 1 stundu. Andris apgalvo, ka zivs bijusi baigi liela. Mēs ar Juri kāpām kalnā un priecājāmies par lielu rijamā bagātību. Bija jāņogas, ērkšķogas, upenes, avenes. Skatāmies, ka Santis ar Andri, uzstiepuši laivas uz augšu, brauc uz leju pa upi. Pēc tam, kad nokāpjam lejā, abi laivotāji baigi kaifo, kad kāpjam uz augšu, skats tiešām pabriesmīgs. Diezgan normālas krācītes. Ejam uz augšu. Atrodam kaut kādas teltsvietas. Vērojam kaut kādas tur žurkas - melnas un baltas. Santis ar Andri aizlaiž pa upi visus makšķerpiederumus. Apēdam piena zupu. Izdzeram tēju. Apēdam vienu šoķīti. Sākās labs laiciņš. Ielīdām teltī. Pareizās anekdotes par cūku. Pēc tam izdomājam, ka apēdīsim katrs vienu šoķīti. Un apēdām ar. Nav radis, viņš saka.
Pielikums pēc Santa, Andra un Jura pieprasījuma.
„Viņi bija slapji. Zivs briesmīgi liela. Telts slapja. Ej dirst, šonakt nebūs gulēšana. Romiešu devītnieks uz gala sienas. Mēs visu laiku bezdējām (teltī).”
Gundars
17. augusts
Es domāju, ka tas jau nav vairs sevišķi jāizdala, ka no telts rāpāmies ārā tuvu pie 10-tiem, Andris šorīt kā par brīnumu lien pirmais, taču tas laikam izskaidrojams ar slapjo guļammaisu. Garām ejošie tūristi uzdod muļķīgus jautājumus: "ti oģinočka? ot kuda ti?" un tamlīdzīgi. Izdzirdējis atbildi, ka mēs no Latvijas, kāds tūrists lepni saka, ka viņš no Ceļabinskas, Andžs jau vēlas pateikt, ka Čeļabinskas "Traktors" slikti spēlējot, taču par laimi to neizdara. Mēs apņirdzam visas grupas, kas iet garām. Pierijušies un aprijuši vienīgo šprotu bundžu, Gunčis ar Andžu nolemj iet švimmēt, šo ideju viņi arī realizē pavadot to ar metāla fanu bļāvienam līdzīgām skaņām. Ak jā, vēl naktī ap 4-iem Gunčis pamodās un kopā ar Andžu aprija pēdējās šokolādes paliekas. Tā kā ar šokolādi vairāk problēmas nebūs. Ejot uz augšu pa upi , meklējam kartē iezīmēto pāri tikšanas vietu ar kodētu nosaukumu Brevno, to neatrodam, bet es no gluma akmeņa iefangāju un esmu drusciņ slapjš. Upi šķērsojam tur, kur sateka. Tur ir tiltiņi pāri upei kas nāk no Brāļu Tronovu ledāja un mazliet uz augšu, šķērsojam arī Komi-Airi. Apmēram 6 stundas paiet, kamēr no nakšņošanas vietas lēnām aizvelkamies līdz mežu robežai pie augšējā ūdenskrituma. Pa ceļam tiek grauzta glikoze ar brūklenēm un dauzīti kedri. Vakarā ļoti nopietni gatavojamies rītdienas pārejai; tiek smērēti zābaki, pārtaisīti guļammaisi, stellēti pulksteņi un visu laiku rīti kedri. Lienot gulēt norunājam celties puspiecos, lai super agri sāktu kustēt.
Santis
18. augusts
Šorīt pieceļamies puspiecos, bet ārā vēl ir ļoti tumšs. Tāpēc vēl kādas pāris stundiņas paguļam. Tad iedzeram tēju, neparasti ātri, priekš mums, savācam pekeles. Un 7.10 izejam uz Komi-Airi. Apmēram stundu mierīgā solī kāpjam līdz vietai, kur sākas ledus. Tur pat arī šim ledus laukumiņam jāapiet pa labo pusi nedaudz parāpjoties pa klintiņām. Tālāk izejam uz atklāta, līdzena ledus lauka. Laiks ir slikts, spīd silta saulīte, šai vietā uzliekam visu inventāru, kas tik mums ir (kaut kur taču jāizmanto ir). Ķiveres, brilles, sistēmas, koškas un sasienamies divās sasaitēs Santis ar Gunču un es ar Andžu. Paši esam baigi apmierinātie. Es vienu brīdi pamanījos arī ar vienu kāju iekrist vienā mazā plaisinā. Kad nonācām līdz tai stāvajai uzejas sienai, kura, Gunčis teica, esot 45 grādi slīpa un 60 vai 100m augsta, visus striķus un koškas, kuriem vēl nav nokritušas, noņemam. Bet kā vēlāk izrādās koškas vārēja atstāt. Jo uz šīs ledus sienas virsējais sniegs ir pakusis un apakšā ir tīrs ledus, un tā tikuši apmmēram līdz pusei, viens pēc otra tā kā tādi ķilķēni sākām braukt uz leju, cik augsti uzkāpām, tik atkal noslīdējām. Ļeduri arī kaut kā labi necirtās tajā ledū. Vienu brīdi, kad biju noslīdējis, bet samērā augstu vēl no apakšas, lielā ātrumā pa to pašu vietu man brauc virsū Andža. Knapi paspruku malā. Vienīgi Gunčam bija izdevies kaut kādā veidā tikt līdz klintiņām labajā pusē. Un mēs viņam kategoriski pieprasījām, lai nosviež striķi. Tikuši līdz klintiņām, nolēmām iet gar tām. Bet vēlāk es aizgāju tur pat, kur Santis, pa sniegu. Ejot gar klintīm, Andža tā prātīgi Gunčam uzripināja akmeni uz kājas. Augšā esam 11.00, tātad 4 stundas esam kāpuši augšā. Izēdām saldējumu. Un es uzrakstu zīmīti (krievu valodā) un visu vainu noveļu uz skolotāju Krūmiņu. Ejot lejā baigā miskaste, visu laiku akmeņi un nobiras. Aizejam pa nepareizo pusi nekā mums teica tie krievi. Vajadzēja iet pa kreisi. Nonākuši līdz tādam mazam ezeriņam, nomazgājamies un bisķi ieēdam. Pēc tam krietnu gabalu ejam vēl uz leju, līdz nonākam līdz upei Augšas Kuragana. Ejam pa upi uz leju. Satiekam kaut kādus Rīgas krievus, kas intensīvi meklē un gaida savējos. Mēs paejam drusku tālāk un taisām pusdienas. Plkst. apmēram 15.30. Domājam apmēram 17 iet tālāk. Santis, ievīstījies teltī, uz akmeņa aizmiga. Kamēr mēs tā sēžam un graužam kedrus, pāri upei tieši mums pretī kaut kāda grupa baigi ilgi velkas pa nogāzi uz leju. Beigās Santis ar Gundaru aiziet uzprasīt, no kādas pārejas viņi nāk. Izrādās, ka no D.Ņemicka. Tur mums rīt jāiet. Tātad tālāk nav jāiet, šeit arī nakšņojam. Rīt nolemjam iziet četras pārejas un beigt gājienu, un iet pa Ņižnij Kuraganu uz leju. Vēl salasām kedrus, līdz tumsai tos graužam, un ar domu agri celties ejam gulēt.
Juris
19. augusts
Pamostos - tumsa. Jura pulksteņa ciparnīcu nevar saredzēt. Spaidu pogas cerībā ieraudzīt uguntiņu. Neredzu. Apnīk. Guļu. Pamostos - gaisma. Pulksteņa lielākie cipari rāda 5.25. Domāju, pēc piecām minūtēm zvanīs, var vēl pagulēt. Guļu. Pamodina Jura balss, kas jautā pēc pulksteņa. Paskatos pulkstenī - vēl joprojām 5.25. Bišķi augstāk vēl daži cipari, tie rāda 7. Atkal nogulējuši. Kamēr izčammājamies, jau 9. Galīgi škrobīgi sākam iet. Jātiek pāri upei pāri kaut kādam šaubīgam baļķim. Santis pāriet. Tagad iet Juris. Blīkš, blākš, bladāc - Jurim deguns pušu. Mums jautri, Jurim sāp. Jurim lielākā skrobe, ka cepure pazudusi. Uz Jura deguna tiek uzlīmēts plāksteris un atņemtas visas mantas tā, ka soma gandrīz tukša. Iecerētais maršruts iet pa virsotnēm izjūk, jo ir jau 10 un Juris arī tāds švaks. Domājam iet pa Joldo un uz mājām. Ejot izdomājām mainīt maršrutu, iesim pāri par kaut kādu 35. pāreju. Uzgājuši līdz ledājam un sākam meklēt pāreju. Es ar Santi aizejam apskatīties, kas tur par klintīm. Gunčam gribas redzēt, kas tepat uz tām nobirām. Sāk līt lietus. Bet tas mūs nerausta, jo mēs ir baigi veči. Uz slēgta ledāja redzamas pēdas. Ejam apskatīt tuvāk. Nonākam pie klintīm. Lienam augšā. Urā!!! Pāreja. Saucās Aigari. Pēdējie uz šīs pārejas bijuši tie no Semipalaķinskas, kurus satikām pie Kučerlas ezera. Pulkstens ir 2. Pārejas grūtības kategorija ir 2B. Pakāpjamies augstāk. Brīnišķīgs skats. Papriecājamies un kāpjam lejā. Lejā kāpjot, dzirdam Jura un Gunčas balsis, kas ir ļoti uztraukusies, jo visapkārt migla, un mēs arī esam prom vairāk nekā stundu. Nokāpjam lejā un iepriecinām palikušos ar priecīgu ziņu, ka esam atraduši pāreju. Šie nezin kāpēc visai priecīgi nav un grib iet lejā. Bet ar balsu vairākumu tomēr nolēmām iet augšā. Biški iekožam un plkst. 15. izejam, uz pārejas esam 16.30. Papriecājamies vēlreiz par skaistajiem skatiem un šļūcam lejā. Šļūcot izdomājam, ka vajag šļūkt sasaitē, tā arī izdarām. Princips gaužām vienkāršs: trīs šļūc, viens drošina. Beigas visi šļūc. Tā ātrāk. Beidzot no ledāja esam zemē, tālāk baigais slarbenājs. Atrodam pirmos lociņus. Ejam. Pie viena ezeriņa sadalāmies. Es ar Santi vienu pusi. Gunča ar Juri - pa otru. Takas nav nekādas. Tūristi nodedzinājuši pāris priedes. Lecot pāri upītei, Santis sadauza kāju un saslapina drēbes. Apmaināmies somām un ļeduriem mans uzdevums atrast ātri kādu naktsvietu un uzkurināt ugunskuru. Es aizskrienu. Santis lēnām strebelē pakaļ. Naktsmītni atrodu. Ugunskuru uzkurinu. Tur jau nāk Juris ar Gunču. Tepat jau arī Santis. Visi laimīgi, jo domā, ka maršruts jau ir beidzies. Tālab vakarā tiek ieliets arī spirtiņš. Bet daudz dzerti negribas un tālab, biški paķērkdami dziesmas, mēs ejam gulēt.
Andža
20. augusts
Pa nakti līst lietus. Jura stūrī no rīta slapjš guļammaiss. No rīta lietus nedaudz norimst. Pamožamies, respektīvi, utošanās sasniedz savu karstāko punktu ap 11.00, pieceļamies, uzkuram uguni. Izceļas strīds par to, ar ko sākt ēšanu. Tā kā katls ir tikai viens, par kaut ko jāizšķiras. Ar 3 (es un Andris) par, 1 atturējušos un vienu pret (Santis) sākam ar pupām un nevis ar tēju. Kamēr vārās pupas, savācam nedaudz kedru apcepam un graužam. Kad pupas izvārās, ar lielu baudu tās apēdam. Izdomājam savākt kedrus priekš mājām. To šeit, pie Aigari upes, ir daudz. Visi salasa baigas ķeseles. Ap 6 kg. Santis uzreiz novērtē savu ķeseli un paziņo, ka gan jau kaut kur kādu ķeseli izmetīsim. Sāk līt stiprs lietus. Lēnām kravājamies. Beigās izdomājam, ka iesim vienalga pa kādu lietu. Nedaudz nogaidām naivā cerība, ka lietus pierims. Tas nepierimst un mēs sākam mežonīgā ātrumā, lai sasildītos, urbt uz leju. Izgājām ap 5 p.m. Ejam pa upes ortogrāfiski kreiso krastu. Takas praktiski nav, bet slarbenāji ir pa pilno. Uz leju ir vēl viens ezeriņš. Ieraugam Kuragana ieleju. Pie Aigari ieteces N.Kuragan sadalās daudzās mazās straumītēs un tek pa pļavu. Santis iet riņķī, bet pārējie brien pāri, pāri pa tērcītēm, krūmiem un visādiem citiem slapjumiem. Otrā pusē ielejai ir stāva -akmeņaina nogāze, virs kuras ir tāda kā plakankalne (zāļaina un akmeņaina). Takas nav. Aizgājām līdz ūdenskritumam. Pretējā pusē takas nav. Šijā pusē kaut kas līdzīgs parādās. Ejam uz leju pa tikko samanāmu taku pa upes kreiso krastu. Ap 6, kad nonākam pie pirmajiem ezeriem, taka kļūst stingrāka. Es sāku aģitēt iet pa labo krastu. Man liekas, ka tur takai jābūt stingrākai. Man liekas, tur iet plānotie. Izlemjam iet pa kreiso pagaidām. Ap 7 p.m. nonākam pie Joldo ieteces Kuraganā. Pie pēdējā ezera aptuveni 7.30 taisām telti. Mums ar Juri ir augsti profesionālu kurinātāju līmenis, un pa visu stipro lietu līdz ar telts uzcelšanu, iedegās sārts, pie kura var arī sasildīties Spriežam, cik ilgi būs jāiet līdz Katandai. Nonākam pie slēdziena, ka jāiet divas dienas. Vakarā pēc labas maltītes otro dienu kožam. Revidējam pārtiku un konstatējam, ka pietiks. Ēdam medu ar sausiņiem un piedzeram groku. Kad noliekamies gulēt, atklājam, ka sausini izbeigušies. Aizmiegam.
Gundars
21. augusts
No rīta pamožamies, kā parasti lietus līst visu laiku, kad nelīst, pil no kokiem. Izraušamies no telts, priecājamies, ka parādījusies kaut kāda taka. Vispār, esam baigie veči un, kad lietus līst, tad vispār baigi fiksi sataisāmies. Šļūcam uz leju. Taka diezgan normāla, taču, pakļāvušies Gunča aģitācijai pa plānotiem un ieraudzījuši teltis otrā krastā, pa baļķiem šķērsojam upi pie Joldo ietekas. Forsējam Joldo upi, diezgan strauja, Gunčis izslīd, bet varonīgi paliek karājoties ļedurī. Teltīs kaut kādi krievi - skolnieki. Viņi mums stāsta (sadirš), ka tālāk kreisajā krastā sākas normāla taka. Noticam un duram uz priekšu. No takas ne vēsts, tikai vietām tūristu iemītas sliedes, beigās pazūd arī tās. Nojaušam, ka esam dirsā, bet atpakaļ iet arī netīkas. Beigās parādās kaut kāda taka, bet tā mūs uzved stāvus kalnā virs aunpierēm. Ejam, ejam, bet taka iet tikai uz augšu, daudz zvēru sūdu. Kad esam jau kalnā līdz pusei, nospriežam, ka augstāk vairs nelīdīsim, jo varam līdz vakaram netikt lejā. Pa stāvu kuluāru cauri aunpierēm Andžs mūs talantīgi noved lejā. No augšas redzējām dūmus un apmetni pie kādas lielas pietekas upes otrā krastā. Lejā pie upes no takas ne vēsts, laužamies cauri izdegušam mežam gar pašu upes krastu. Nāk vakars. Ap 7 atrodam placīti upes krastā, tur jau kādreiz, krietni sen bijuši tūristi. Iekārtojamies. Garīgais diezga pesimistisks. Tiek spriests, ka derētu uztaisīt poliplostu, lai tiktu uz pretējo krastu. Trešo vakaru pēc kārtas iekožam. Guļam. Lietus šķiet rīt nelīs.
Santis
22. augusts
No rīta, kad Gunčis tikko izlīdis no telts, izdzirdam svešas balsis, kas krieviski runā ar akcentu. Izrādās tie ir leiši. Iet 3. kājnieku kategoriju. Kamēr vāram mannā, bez piena, tikai ar olām, atnāk vel kādas divas grupas. Mums tā jocīgi, ka sēž citu apmetnē un skatās, kā ēd. Paika arī uz beigām, ko piedāvāt nav. Apmēram stundu pēc leišu aiziešanas, t.i. 12 izejam arī mēs. Ejam jau trešo dienu bez takas. Pēc neilga laika apdzenam tos krievus, kas mūs iemānīja šai ellē. Pie upes, kas ietek Nižnij-Kurgānā, panākam leišus. Tie baigi ilgi muļļājas pāri. Tur kaut kādu striķi staipa. Bet drusku augstāk var mierīgi pāriet pa sagāztiem kokiem. No sākuma mēs viņus laižam pa priekšu, jo viņi forši iemin taku, bet pēc tam ejam paši pa priekšu. Tie kaut kur pa citurieni aiziet un pēc atpūtas viņi atkal mums ir kādu gabaliņu priekš Tur pat ir arī upes malā pirtiņa. Pavīd doma nomazgāties. Leiši tur paliek pusdienot, bet mēs tomēr kāpjam tālāk. Uz vakara pusi parādās vāja taciņa. Kartē ar vairs neskatāmies, no tām pietekām nekā nevar saprast. visu laiku pa mežu un nevaram atrast, kur nakšņot. Beigās plkst. jau 20, un mēs sameklējam mazu laukumiņu savai teltij. Izvārām zupu, bet vēl negribas rīt. Paiku jāpietaupa, tāpēc salasām sēnes, pilnu katlu un sautējam tās. Tīri normālas. Pēc tam atkal iedzeram pa krūzītei groku kurš šoreiz sanācis drusku stiprāks. Debess izskatās skaidra, tāpēc liela daļa mantu paliek zem klajas debess. Pēc labi pastrādātas dienas, drīz arī iegrimstam saldā miegā.
Juris
23. augusts
Piecēlāmies kā vienmēr ne pārāk agri un lēnam paunājamies, jo laiks ir labs. Uzvārām zupiņas un taisāmies iet jau projām, kad ieraugām kādu grupu tūristu lienam pa mežu. Ļoti izbrīnījāmies, ka tie ir tie paši krievi, kuriem vakar paskrējām garām no rīta. Tas mūs aizvainoja. Jo vakardien kārtējo reizi bijām lielījušies, bet krievus nosaukuši par chechako. Tas nebija pieļaujami un tālab sākām drāzties tiem pakal. Drīz vien jau arī tos panācām un, tiem neviena vārda neteikdami, pagājām garām. Viņi gan liekas kaut ko pīkstēja, bet mēs tam nepievērsām uzmanību. Jo tālāk gājām, jo taka kļuva arvien labāka. Aizmirsu pateikt, ka izgājām plkst. 12. Pēc pāris stundām nonākam pie kaut kādas ļoti aizdomīgas vietas, kur zirgi bija izmīņājuši zemi. Pat kaut kas līdzīgs vārtiem tur bija. Kad izbridām cauri, taka kļuva vēl labāka, un drīz vien tā jau bija gandrīz tāda kā lielceļš. Redzamas pat motocikla pēdas. Pa ceļam laikam bišķi bija lijis lietus. Bet izejot uz takas laiks noskaidrojās. Tas viss mums radīja jautru noskaņu. Pa šo taku jau varēja iet ļoti ātri, un tā arī mēs darījām. Pagājuši vēl kādu stundu, mēs nonācām līdz labai naktsvietai. Tur arī mirkli apmetāmies, uzgrauzām cukuriņu un izdarījām minējumus, cik tālu varētu būt līdz Kotandai. Minējām, ka varētu būt kādas 2 stundas, tā tas vēlāk arī izrādījās. Kad nonācām līdz ietekai Katuņā, secinājām, ka prāmis ir salauzts. Lai tiktu pāri upei, sarunājām makšķernieku kam bija gumijas pūslis. Viņš pārveda mūs pāri, bet naudu neņēma. Spirta dot mums bija žēl un samaksas vietā mēs viņam iedevām kaut kādu bulgāru smaržas papīrīti, ko man kādreiz Rīgā bija uzdāvinājusi kāda bulgāriete. Aizgājām līdz Kotandai un uzreiz sākām meklēt autobusa šoferi, ēdienu. Šoferis nebija mājās un veikals bija ciet, jo bija jau septiņi. No vietējiem izdevās izbičot kartupeļus un visādus sīkumus, kas tur, kā mēs sapratām, nebija pārpilnībā. Telti uzcēlām netālu aiz šofera mājas pie upītes. Sāka līt lietus. Bet, neskatoties uz to, tika izvārīts pilns katls ar kartupeļiem. Domājām - paliks pāri, bet nekā. Apēdām, cik vēl varējām ieēst. Notiesājām arī visu speķi atstājām tikai pāris šķēles brokastīm. Tēju grokam neviens nevēlējās vārīt, jo neviens negribēja līst ārā. Gājām gulēt. Vēl pirms aizmigšanas sevi palielījām.
Andris
24. augusts
Pamodāmies 6.00. No sākuma gribēja mani piespiest izkāpt no telts un uzkurt udžīti, lielot mani kā baigo profesionāli,
nonāca pat tik tālu, ka Andris paziņoja, viņš ugunskuru uzkurt neprot. Izdomājām, ka metīsim uz pirkstiem, kuram kāds darbs darāms.
Amati sadalījās tā:
1 - skrējējs pēc autobusa (ceļas pirmais),
2 - katla mazgātājs,
3 - kurinātājs,
4 - kurinātāja palīgs.
Kad notika izloze, izrādīja ka Santis skrien pēc busa, bet Andris kurina, es biju palīgs un Jurim bija jāmazgā katls.
Pamazām utojāmies, kad atskrēja Santis un teica, ka autobuss vairāk neesot. Iedzērām tēju, apēdām speķi maizi,
nospriedām, ka telts varbūt vairs nebūs vajadzīga līdz nonācām līdz jautājumam, ka vajadzētu iedzert spirtiņu.
Ierosinājums tika atbalstīts. Bija diezgan auksts rīts. Spirtiņš mūs sasildīja, kļuva jautrāk. Likās problēmu vairāk nav un gājām uz ciemu.
Ciemā ieraugām autobusu. Izrādās tas ir maršrutnieks un iet uz Ustj-Koksu. Katandā iekāpjam autobusā un aizbraucam uz Ustj-Koksu.
Gribējām kāpt jau lidostā ārā, bet kad autobuss piestāja lidostā, tos, kas gribēja kāpt ārā bez biļetēm uz lidmašīnu atturēja drausmīgs skats
uz tūristu pūli, kas drūzmējās ap lidostu un kasieres bļāvieni, kas paziņoja, ka te neesot, ko darīt. Neko, braucam uz pilsētu.
Tur izkāpjam un metamies uz ēdnīcu. Karaliski pierijāmies, vismaz pašiem tā likās, es gandrīz nevarēju piecelties no galda.
Sākam skatīties pēc kādas mašīnas uz Gorno Altajsku, bet izrādījās, ka cena ir kvartinš no purna ar vieglo un arī par tādu cenu
vest mūs neviens nevēlējās. Es aizmirsu piezīmēt, ka laiks bija lielisks, silts un spīdēja saule, un ka mēs nosūtījām uz mājām telegrammu,
ka viss ir kārtībā. Pa to laiku es paspēju reizes divas kārtīgi pierīties un kārtīgi nobīdīt kluci. Pienāk baltkrievi un piedāvā nopirkt uz
rītdienu autobusu kopā ar viņiem sametot 400, mūs ieskaitot esot 18 cilvēki. Mēs klusībā ceram uz kaut kādu autiņu pustrijos tāpēc muļļājamies
un neko konkrētu nesolām. Gaidām autobusu, bet tas neatnāk, bet atnāk, cits autobuss - tas, ko pērk baltkrievi, bet, kad mēs ar naudu pieejam
klāt un piedāvājam paši braukt, izradās, ka baltkrievi sev sarunājuši citu grupu (6 cilvēkus) un mūs vairs nevajagot. Neko, mēs uzzinām,
ka, ja būs labs laiks, došot daudzus papildreisus uz Gorno Altajsku vai arī Barnaulu. Un tā mēs kārtīgi pierijušies braucam uz lidostu.
Ustj-Koksas lidosta
Gundars
25. augusts
Jura dzimšanas diena
Pa nakti visiem izņemot Andžu spiež vēderi, tāpēc gulēšana nesokas. Pamostamies diezgan agri un apmierināti secinām, ka lietus nebūs. Saule pacēlusies virs Beluhas un forši spīd teltī pa durvīm iekšā. No telts izlienam tikai tad, kad jūtam, ka sākas rosība pie lidostas durvīm. Stāvam rindā uz biļetēm. Čehiem tiek solīts papildreiss. Sarunājos ar kādu čehu, tas saka, ka šis brauciens uz Altaju ir loti lēts, tikai daudz problēmu ar transportu. Šamais iepriekšējā mēnesī bijis Norvēģijā kāpis otrā augstākajā virsotnē. Vispār sakarīgs vieplis forši papļāpājām. Ar biļetēm gan nesokas, papildus nelido. Rinda arī savācas, daži lien priekšā. Kāds idiots, kurš tēlo krišnistu, arī. Juris viņu uzreiz nosauc par dirsā līdēju bubinātāju, jo šamais kaut ko murmina pie sevis, ka kalnos astrāli ticies ar dievu septītajā līmenī. Aizlido čehi un lidostu taisās klapēt ciet. Beigās tomēr izkauc papildreisu. Sākas bardaks Vienā brīdī ir saraksts pēc kura 3 mūsējie lido. Es jau gatavojos palikt tepat, pārkravāju mugursomu. Leiši, kuriem mēģinājām palīdzēt dabūt biļetes, dodas uz pilsētu. Piedāvā man iet kopā ar viņiem, es pateicos, bet atsakos. Pa to laiku Gunčis ar Andži kuļas pa pilsētu meklē ēsmas, sāku jau raizēties, ka viņi neatgriezīsies līdz lidmašīnai. Taču izrādās, ka raizējies esmu par velti, iekšā pie kases sācies bardaks, nekādi saraksti netiek ņemti vērā. Visa tā rezultātā biļetes mums neiznāk. Nedaudz nomierina arī tas, ka krišnaits, ko kāds krievs nosauca par garīgi slimu, netiek lidmašīnā. Garīgais ir tāds, ka gribas to krišnaītu nosist. Par laimi viss beidzas bez asins izliešanas un galīgi saīguši pa karsto sauli brienam uz Ustj-Koksu.
Gājiens uz Ustj-Koksu
Santis
25. augusts - turpinājums
Izdomājam, ka mums baigi garlaicīgi un jāiet pie leišiem. Pašiem tējas nav, bet, lai nebūtu nīkās vālodzes, paņemam kādus 10 gatavus kedrus līdz ciemakukulim. Kad pieejam pie leišiem, tie mūs aicina pievienoties. Baigi izbrīnītie par ciedriem. Tie esot atraduši tikai dažus ciedrus, pie tam uz takas, bet kokos neesot kāpuši. Izrādās, ka tie daži ciedri, ko viņi atraduši, ir mūsu izmestie. Viņi toties ir sarakuši daudz "zelta saknes". Man viņu grupas vadītājs piedāvā izdarīt "change", Santis izlabo "trade". Es piekrītu apmainīt dažus ciedrus pret, kādu sakni. Baigi lielāmies, mūs apbrīno. Ejam gulēt
Gunča
26. augusts
No rīta mūs diezgan brutālā veidā (raustot aiz kājām) pamodina leiši. Neparasti ātri sakravājam mantas. Tas laikam tāpēc, ka jāparāda taču ir, ka mēs esam baigi čomi. Atsakāmies arī no leišu piedāvātās tējas. Stulbeņi! Ēdnīcu ver vaļā tikai astoņos, bet tagad ir 7. Aizejam līdz ēdnīcai un gaidām. Neilgi pirms astoņiem nāk arī leiši. Izdarām maiņas operāciju. Mēs - vecim ciedrus, viņš mums - zeltsakni . Visi laimīgi. Paēdam un gaidām ģeologu mašīnu ko vakar leiši bija sarunājuši. Drīz tie ir klāt. Bet negaidot uzrodas konkurence (kaut kāda krievu grupiņa). Bet, ieraudzījuši mūsu kvēlos smaidus, tie atkāpjas. No Ustj-Koksas izbraucam 9. 12. jau esam Ustj-Kanā. Tur viena leišu grupa paliek, cerot nomedīt transportu uz Gorno-Altaisku. Mēs ar otru grupu dodamies kopā ar ģeologiem uz kaut kādu mistisku Iļinskas ciemu. Iļinska ir kādus 70km attālumā no Kanas. Bet pa ceļam mašīnai gadās visādas ķibeles, tālab galā esam ap 7. vakarā. Leišiem aizķērusies kaut kāda paika - mums nav nekā. Tālab dodamies uz ciemu. Ciemā mums izdodas iežēlināt dažas tantiņas un vienu veterānu, karojis Baltijā (baigais vieplis!). Pārrodamies nometnē, leiši nenormāli priecīgi saka "S latišami ne propadjoš!" Mēs viņus pabrīdinājām, ka ēdam daudz, tāpēc lai taisa visu. Tā arī izdarīja. Bet mēs vēl varējām apēst. Mums tas nav nekas. Vakarā vēl Gunča ar Santi aizgāja uz ciemu un sarunāja šoferi. Mēs ar Juri paliekam un mēģinām sadziedaties ar leišiem. Es mēģinu nodziedāt vienu leišu dziesmu. Galīgi greizi!!! Bet viņi nojauta, kas tā par dziesmu un nodziedāja. Baigi labs.
Andris
27. augusts
No rīta pieceļamies aptuveni 6.00. Satauņājamies un ejam uz autobusu. Autiņš līdz Gorno-Altajskai iet 4 stundas, pa vidu vēl apstājamies pie ēdnīcas. Gorno-Altajskā mums uzreiz pie kāds šoferis aizvest uz Bijsku. Izbraukšot 1.30 p.m. Baigi labi, ejam ierīt bulciņas ar pienu. Uz Bijsku aizbraucam baigi labi. Tur vilciena stacijā pārākais bardaks, biļešu uz Novosibirsku nav, braucam uz Barnaulu, no turienes esot vieglāk tikt uz Novosibirsku. Vilcienā 1.50 rbļ no purna visi izņemot Santi noskatāmies stulbāko bojeviku. Barnaulā bīdam biļetes uz Novosibirsku. Savā stulbumā kādu stundu nostāvam rindā, kura nemaz nekustas. Beigās nopērkam biļetes uz 5 no rīta. Lai nenogulētu vilcienu, pārmaiņus guļam un dežurējam. Beigās izdodas iekāpt vilcienā un aizmigt trešā stāvā. Tas ir baigi ērti. Ir jau 27. augusts.
Gundars
28. augusts
Esam Novosibirskā. Paēdam stacijas restorānā, par ko Sančo baigi škrobīgs, izrādās, ka finanses baigi sausas, knapi iznāk biļetēm. Ēšanai kādi 5 rbļ pa visiem. Aizbraucam uz lidostu. Tur pētām sistēmu, un izrādās, ka lidmašīna uz Rīgu iet 29. augustā 12.30 pēc Maskavas laika. Pa dienu niekojamies, trenējamies dabūt biļetes. Mums ar Juri cigarešu slaukšanas aparāti režīmā (Cigaretu dai! Da! ). Viens krievs, ar kuru strīdējāmies par politiku, pamāca, ka vajag ielikt pasē ceineri un iedot dispečerei, tad biļetes būšot. Izdevās tā izdarīt un dabūt 4 biļetes uz Rīgu. Kliedzam kādas 3 minūtes. Visa lidosta uz mums lūr. Kapitāli jūtamies, jo lidojam uz Rīgu. Ceļojums beidzies! Kapitāli.
Gundars